ludza -

tā faktu un domu malšana manā galvā man par labu nenāk. tieši otrādi - mana galva draud uzsprāgt. lielāko dienas daļu es domāju par krīzi, par to, kas būs, ja es neatradīšu darbu, par to, kas būs, ja arī turpmāk mani ienākumi būs 100 lati mēnesī, kas nozīmē, ka nē, es, protams, nenomiršu, bet dabūšu visu laiku pavadīt savos laukos, viena pati, jo šeit dzīve ir lētāka. no otras puses mana galva man saka, ka man jau neko vairāk arī nevajag. apģērbu es nepērku, ārpus mājas neēdu, esmu atteikusies no manikīra/kosmetologa/friziera apmeklējumiem, manā skapī ir trīs pustukši plaukti ar drēbēm, jo pārējo esmu atdevusi labdarībai. un tikko man atnāk paziņojums, ka vakance, kurai es esmu pieteikusies, ir atcelta.

es esmu nogurusi, nogurusi, nogurusi. es neesmu normāli gulējusi gandrīz mēnesi. mani moka bezmiegs un, pat ja es aizmiegu, tie ir briesmīgi murgaini, drudžaini sapņi. pēdējo nedēļu man nav apetītes un līdz ar to arī enerģijas.

un tad ir tādi sīki darbi, haltūras, kuras es daru par kapeikām, kas nav mana laika vērtas. un tu tikai atver ziņu portālus - pie deviņām ziņām par parex banku ir tikai viena pozitīva - šodien svinam mārtiņus. reklāmu un sludinājumu pārbagātība. man viss jāuztver minūtes laikā, lai gan es arī dienā spēju tikai pa pusei pieslēgties, jo otra mana puse ir atslēgusies no daudzajām bezmiega naktīm. un tevi tikai močī - radinieki par to, kas tev būtu jādara, un draugi par to, kas tev nebūtu jādara. un vēl arī daktere, kas močī, ka tev jāļauj sev sajust. es viņai vairs nespēju maksāt, starp citu. bet visvairāk mani močī mans stulbais prāts, kurš dienā izdomā tūkstošiem domu un variantu, ko darīt, kā nenojūgties, dzīvojot laukos un nestrādājot jau vairākus mēnešus. ej sabiedrībā, viņš man saka. bet par kādu naudu, viņš atbild.

vēl pirms pusgada mani mēneša ienākumi bija desmitreiz lielāki. un ej, dārgā, tagad tiec galā ar to miskasti, kas šobrīd ir tava dzīve. ej, saņemies, domā pozitīvi. ejiet visi nahuj.