ludza - trīs bērni un suns

man viņi ir apnikuši. šorīt esmu pateikusi vienu vienīgu vārdu - labrīt.

tādās dienās kā šī liekas, ka mana dzīve neglābjami slīd pa konveijera tipa lenti projām no manis, kamēr es stāvu sasietām rokām un kājām tai blakus un spēju tikai histēriski kliegt. tas ir stāsts par tām stikla sienām, ko savā intervijā pieminēja svetlana ivaņņikova.

man liekas, ka manā organismā ir dabīga serotanīna trūkums, viņš vienkārši neizstrādājas. tāpēc arī mana mūžīgā depresija.

briesmīgākais tas, ka es esmu pietiekami gudrs cilvēks, lai saprastu, kas ar mani notiek. viss ir kā pēc grāmatas. visi simptomi. saprast, ka viss ir tikai manā galvā, ka vienīgi es pati varu kaut ko mainīt, ka jātic sev un jādomā pozitīvi. un fiziski nespēt neko izdarīt. pilnīgs gribasspēka un intereses par da jebko trūkums. tas ir briesmīgākais.