ludza - Post a comment

kaut kad nesen naktī, kad es kārtējo reizi nevarēju aizmigt, pie manis atpeldēja viena ainiņa no bērnības - kā es mūsu mazajā dzīvoklītī stāvu vannasistabā, iemērkusi galvu bļodā, kas atrodas uz vannā iestutētas taburetes, un mamma man mazgā matus, no baltās emaljētās tējkannas lejot virsū siltu ūdeni. tāda tīri uz sajūtām balstīta atmiņa, jo acis man bija cieši aizmiegtas, lai šampūns neiet acīs. tāda siltuma sajūta no tā, ka mamma par mani rūpējas un zina, kas jādara.

laikam jau cilvēks nekad nav pilnīgi vientuļš, kamēr vien viņa vecāki ir dzīvi.