ludza - Post a comment

ļoti daudz cilvēku šajās brīvdienās man apkārt. šķiet, esmu izpildījusi mēneša normu. gara saruna par to, kāpēc es dzīvoju savos stulbajos laukos (jo man vairs nepatīk katru piektdienu izspēlēt vienu un to pašu scenāriju - vecrīga, iedzeram, izliekamies, ka mums ir jautri, ejam mājā, lai nākamo dienu nogulētu), secinājums - man besī satikt paziņas, kuriem ir tikai divi jautājumi (kā tev pa darbu?, kā privātajā dzīvē? (i.e. vai tev ir draugs?)), jo šobrīd es abās šajās sfērās esmu lūzere. rezultātā man tika uzbraukts, lai es sēžu vēl savos laukos, tad situācija noteikti mainīsies. good point, huh?

a bet tas cilvēks (un vispār gandrīz neviens cits arī nē) jau nezina, ka mana nervu sistēma ar mani izspēlē nežēlīgus jokus. un man ir grūti atzīt pašai sev, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc es viena sēžu savos laukos, jo tīri fiziski man ir vieglāk. bet, vienam esot, cilvēkam neizbēgami ir jāsastopas ar savu patieso "es". un to, lūk, es sauktu par ieskatīšanos sevī un sevis pieņemšanu, jo, kamēr tu atrodies lielpilsētā starp ntajiem cilvēkiem, kas nemitīgi atrodas tavā privātajā zonā, visa nonākšana ar sevi harmonijā un cita sevis meklēšana ir pilnīgs bullšits. tikai tad, kad ar sevi vienatnē ir nodzīvoti pāris mēneši, man sāk rasties skaidrība par to, kas ir kas. un man šī skaidrība ļoti nepatīk. tik ļoti nepatīk, ka es nezinu, kas man ir grūtāk - atrasties cilvēkos vai palikt vienai pašai.