ludza - tonijs pārsons "manai mīļotajai"

par šo grāmatu man ir daudz kritikas:
1) grāmatas sākumā elfijs apraksta tēva sarakstīto grāmatu, kurā ir pieminēti tēva divi brāļi un viena māsa. BET grāmatas beigās, kad mirst omīte (tēva māte), tēvs viņai pēkšņi ir vienīgais bērns, jo otrs miris zīdaiņa vecumā - wtf??
2) grāmatas sākumā elfijs tiek attēlots kā sērojošs romantiķis ar tādām vērtībām kā mīlestība, ģimene, u.t.t. grāmatas vidū galvenais varonis pēkšņi sāk pārgulēt ar visām savām studentēm, kas ir pilnīgā pretstatā ar viņa raksturu, kāds tas aprakstīts grāmatas sākumā. zūd ticība koptēlam, rodas iespaids, ka grāmatas vidū pēkšņi kāds cits raksta autora vietā, jo viņam noriebies čīkstošais, maigais elfijs.
3) grāmatas dialogi buksē - jau grāmatas vidū rodas sajūta, ka autors grib šajos dialogos risināt kaut ko svarīgu, galvenā varoņa traģiskā zaudējumā nomocīto dvēseli pamācošu, taču sanāk, ka mākslīgi tiek izraisīti kaut kādi strīdi, kur to nav. piemēram: elfijs ierauga džekijas apkopējfirmas reklāmlapiņu skolā uz galda, momentā nesas pie viņas un džekija sāk apvainot viņu, ka viņam esot kauns, ka viņa ir apkopēja un kārtējo reizi stāsta, cik viņai grūti nopelnīt naudu, lai gan nav skaidrs pat elfija gājiena mērķis. stulbi.
4) drausmīgi daudz klišejisku un paredzamu notikumu - elfija tēvs krāpj viņa māti ar skaisto kalponi līnu (skaidrs jau pašās pirmajās lapās, elfijs, izrādās, ir arī stulbs); džekija "personiskās problēmas" izrādās meita, kuru viņa piedzemdējusi septiņpadsmit gadu vecumā; līna pamet elfija tēvu; elfija māte atrod seksīgu dārznieku; elfijs pēc visiem saviem sakariem izdomā, ka viņam vajag džekiju.

kopumā - domāta kā lasāma grāmata, valoda pat nav sūdīga un aizrauj, bet beigu beigās sanākusi vien vāja lubene.

jālasa kaut kas labāks.