ludza - Post a comment

tas ir murgs. es atsēžu savas darba stundas, jau kuro nedēļu neko nedarot. naktīs es panikā mostos ar domu - nē, tā nevar būt mana dzīve, man tūlīt tūlīt ir jāpamostas no tāda riebīga sapņa. manā galvā klejo uzmācīgas un ļaunas domas. es esmu viena. un es zinu - nevajag teikt, ka jūtos tik slikti, kā vēl nekad, ka es vairāk nevaru izturēt. mana pieredze rāda, ka esmu tā teikusi vairākas reizes, un vienmēr pēc tam ir sekojis kaut kas vēl sliktāks. es varētu teikt, ka šādā bedrē savā dzīvē vēl neesmu bijusi, but then again - es satrūkstos no domas, ka varētu sekot kaut kas vēl sliktāks.

briesmīgi viena, briesmīgi garlaikota, briesmīgi notrulināta, bezjēdzīga ir mana dzīve. es pusdienas laikā nogulstos parkā uz soliņa, man sāp vēders. es aizveru acis un nemitīgi atkārtoju "dievs, lūdzu, lūdzu, paņem mani pie sevis". apziņa, ka ir vienalga. vienalga apkārtējo jocīgie skatieni. ēdot pusdienas, es ieslīgstu krēslā, uzmetu kājas uz blakus krēsla, ieurbjos savā kotletē, pamuļļāju viņu mutē, izspļauju. agrāk es tā sabiedriskās vietās neuzvedos. bet tagad man ir vienalga. es jau esmu prom. domās es jau esmu prom. vienmēr liekas, ja man vēl pāris dienas būs šitā pretīgā sajūta, tad viss. bet es izturu. paiet dienas, paiet nedēļas, paiet mēneši, paiet gadi. es izturu. dievs man ir devis fantastiski nožēlojamu dzīvi, bet tajā pašā laikā arī apbrīnojamu dzīvotgribu. nez, par ko tas liecina - par gļēvulību nespēt to vienreiz pārtraukt vai arī par milzīgu drosmi ņemt un to dzīvot? jā, es esmu par to, ka laime ir katra paša rokās - respektīvi, it's all in your head, tikai tu pats vari mainīt savu dzīvi. bet manī nav tās kapacitātes. es esmu sasniegusi griestus - relatīvu mieru, un koncentrēšanos uz sevi, nevis citiem. tagad es citus uztveru kā savas pasaules izdaiļotājus. tādus kā aksesuārus savā dzīvē.

bet ņiužeļi? ņiužeļi tāda būs visa mana dzīve?