piektdiena
May. 9th, 2008 | 03:04 pm
From:: ludza
mans suns vairs nesmaida. viņš ir pavisam vecs. tas esot tikai laika jautājums. kāpēc es par viņu pārdzīvoju vairāk nekā par savu mirstošo vectētiņu?
un es esmu nogalinājusi savu mašīnu, benzīnbākā ielejot kaut kādu skābi. prātā virknējas visāda veida ķēdes ar drausmīgiem nobeigumiem, kurās visās galvenā loma ir naudai vai, precīzāk, tās trūkumam.
es neatceros, kad pēdējo reizi biju kādā sabiedriskā pasākumā. es savas brīvdienas pavadu laukos, vēloties, kaut tas tā varētu būt mūžīgi, kaut nebūtu jābrauc atpakaļ uz rīgu. es esmu pilnīgi antisociāla. un es nevaru izšķirties starp piespiešanu sevi būt komunikablai, jo tas taču ir tik normāli un patīkami, un pilnīgu ieiešanu sevī. es atsakos no visa tā, ko man piedāvā. ko darīsi brīvdienās? laikam braukšu uz laukiem. man palikusi vienaldzīga visa rīgas dzīve, kaut kādi atlikušie draugi. ja es kādu laiku atpakaļ vēl spiedu sevi ar viņiem tikties, par spīti saviem nelabumiem un trauksmēm un nevēlēšanai to darīt, tad tagad es vienkārši to nedaru. un kaut kas manī čukst, ka arī tā nav labi, ka nevar tā bēgt.
un es esmu nogalinājusi savu mašīnu, benzīnbākā ielejot kaut kādu skābi. prātā virknējas visāda veida ķēdes ar drausmīgiem nobeigumiem, kurās visās galvenā loma ir naudai vai, precīzāk, tās trūkumam.
es neatceros, kad pēdējo reizi biju kādā sabiedriskā pasākumā. es savas brīvdienas pavadu laukos, vēloties, kaut tas tā varētu būt mūžīgi, kaut nebūtu jābrauc atpakaļ uz rīgu. es esmu pilnīgi antisociāla. un es nevaru izšķirties starp piespiešanu sevi būt komunikablai, jo tas taču ir tik normāli un patīkami, un pilnīgu ieiešanu sevī. es atsakos no visa tā, ko man piedāvā. ko darīsi brīvdienās? laikam braukšu uz laukiem. man palikusi vienaldzīga visa rīgas dzīve, kaut kādi atlikušie draugi. ja es kādu laiku atpakaļ vēl spiedu sevi ar viņiem tikties, par spīti saviem nelabumiem un trauksmēm un nevēlēšanai to darīt, tad tagad es vienkārši to nedaru. un kaut kas manī čukst, ka arī tā nav labi, ka nevar tā bēgt.