ludza - Post a comment

pirmkārt, man drausmīgi patīk paziņot savus ūdens skaitītāja rādītājus pa telefonu. jo otrā galā ir dispečere, kurai ir tāda balss, ka ir pilnīgi skaidrs, ka vai nu viņa nepārtraukti ir vājprātīgi nogurusi vai arī viņai nenormāli riebjas savs darbs. katrā ziņā tā intonācija ir tāda, ka viņa tūlīt nomirs. knapi izspiež "lūdzu" un tad tas ir tā, it kā tā būtu pēdējā skaņa šajā dzīvē, kas viņai jāizspiež.

otrkārt, man patika savas šodienas pusdienas. tā kā es esmu tāda distrofiķe, tad man vienmēr ir paranoja, ka tad, kad es eju pusdienās, tās tantes mani nomēra ar savu rentgena skatienu, tipa "tu domā, ka tu apēdīsi??". un tad, kad es regulāri tur kaut ko atstāju (piem, šodien kārtējo reizi pārvērtēju savus spēkus un tur palika ceturtdaļkotlete un ceturtdaļzupa), viņas aiz muguras savā starpā priecājas "ņerga, ņerga, tievā ņerga".

pēc tam cītīgi saskaitīju vienīgo naudu makā - melnos santīmus un devos kioskā pirkt šokolādi. saskaitīju precīzi 45 sant, nolūkoju par attiecīgo summu šoceni. "man, lūdzu, mars delight". "kjsruifhlkj pieci santīmi, lūdzu". "cik??". "četresmit pieci". "ā". un noberu visu savu kaudzīti. es tā padomāju, ka tas droši vien izskatījās jocīgi, kad es jautāju, cik man jāmaksā un pēc tam nobēru tieši tādu kaudzīti, jo tieši tik man bija rokā. bet es vienkārši gribēju pārliecināties, jo nesadzirdēju.

šā vai tā, atgāju no kioska un smējos kā traka.