(no subject)
Apr. 22nd, 2008 | 04:02 pm
From:: ludza
es jūtos līdz muļķībai stulbi. mans pavasara nogurums pēc visiem priekšrakstiem. pārlapot rakstus par pavasara izdegšanas sindromu žurnālu lapās ir kā šķirstīt manu slimības vēsturi. es izdegu, izdegu, izdegu. viss gads kā viens pavasara nogurums. tik liels kā nesijai. mans nesijas nogurums.
pārāk sen es neesmu smējusies. pārāk sen, no rīta mostoties, negribas kāpt ārā no gultas. negribas kāpt savā dzīvē. moka sajūta, ka es kaut ko ļoti, ļoti laižu garām. lai arī es esmu es pati, ar savu tempu, savu dzīvi, savām tiesībām. māsa man šodien teica - a tev neliekas, ka cilvēki, kas lasa tik daudz gudras grāmatas, patiesībā nejūtas laimīgi un tas viss ir fuflo? jā, man liekas. es tādas esmu pārlasījusies.
kurā brīdī es pazaudēju savu dzīvi? bet vai man tāda vispār jebkad ir bijusi? es esmu kā rēgs. bez savas pagātnes un nākotnes.
es gribu smieties un dzīvot beidzot. manas slimības ir manā galvā. pašai, pašai jācīnās. neviens roku nedos. jo cilvēkiem neinteresē čīkstētāji. man arī nē.
naudas nav atkal. es gribu tikai gulēt. kaut es spētu atkal gulēt. kaut es varētu izslēgt savu galvu. kaut tas viss izrādītos sapnis.
bet es tikai pirkšu jaunas somas un kurpes. man patīk kaut ko gribēt. es tik reti tā pa īstam gribu, ka to nevar laist garām.
es gribu pa īstam dzīvot. es ļoti gribu smieties. es ļoti gribu gulēt. es ļoti gribu kā citi. jo es esmu tik ļoti nogurusi no tās lielās pelēkās sajūtas. viens gads, otrs gads, trešais gads. es pazūdu sevī. man sāk likties, ka apkārtējie neeksistē, ka tie ir manu vājprātīgo domu augļi, neīsti kā es pati. vai par mani kāds smejas?
pārāk sen es neesmu smējusies. pārāk sen, no rīta mostoties, negribas kāpt ārā no gultas. negribas kāpt savā dzīvē. moka sajūta, ka es kaut ko ļoti, ļoti laižu garām. lai arī es esmu es pati, ar savu tempu, savu dzīvi, savām tiesībām. māsa man šodien teica - a tev neliekas, ka cilvēki, kas lasa tik daudz gudras grāmatas, patiesībā nejūtas laimīgi un tas viss ir fuflo? jā, man liekas. es tādas esmu pārlasījusies.
kurā brīdī es pazaudēju savu dzīvi? bet vai man tāda vispār jebkad ir bijusi? es esmu kā rēgs. bez savas pagātnes un nākotnes.
es gribu smieties un dzīvot beidzot. manas slimības ir manā galvā. pašai, pašai jācīnās. neviens roku nedos. jo cilvēkiem neinteresē čīkstētāji. man arī nē.
naudas nav atkal. es gribu tikai gulēt. kaut es spētu atkal gulēt. kaut es varētu izslēgt savu galvu. kaut tas viss izrādītos sapnis.
bet es tikai pirkšu jaunas somas un kurpes. man patīk kaut ko gribēt. es tik reti tā pa īstam gribu, ka to nevar laist garām.
es gribu pa īstam dzīvot. es ļoti gribu smieties. es ļoti gribu gulēt. es ļoti gribu kā citi. jo es esmu tik ļoti nogurusi no tās lielās pelēkās sajūtas. viens gads, otrs gads, trešais gads. es pazūdu sevī. man sāk likties, ka apkārtējie neeksistē, ka tie ir manu vājprātīgo domu augļi, neīsti kā es pati. vai par mani kāds smejas?