nafig
Apr. 15th, 2008 | 01:36 pm
From:: ludza
ja tā padomā, tā visa ir viena liela šīze, tā manējā. es šodien izdarīju eksperimentu. muļķīgu, es zinu. es esmu sevi žēlojoša muļķe. es atkal nevarēju aizmigt. un no rīta biju pamodusies jau pirms modinātāja. šis atkal bija viens no tiem rītiem, kad ir bezjēga. viss liekas bezjēga. nafig celties. nafig to. nafig šito. nafig. nafig. nafig. ja es nepiecelšos, mani nevienam nafig nevajadzēs. nafig tā un nafig šitā. nafig tu, dievs, mani te atsūtīji. nafig citi dzīvo uz priekšu, bet es nē. nafig viņiem ir vieta, bet man nē. nafig viņiem ir bērni, vīri, sievas, draugi, draudzenes, mašīnas, dzīvokļi, kredīti, skolas, slimas vecmāmiņas, kuras jāapciemo, bet man nē. nafig nafig to visu. necelšos.
necēlos. nafig. lai zvana, ja viņiem mani vajag. mani jau tāpat nevienam nevajag. nafig. noskatījos romantisko kino pa lnt tikmēr. apraudājos vismaz 10 vietās. nafig viņiem tik skaisti viss.
vai kāds man zvanīja? vai kāds zvanīja sevi žēlojošai muļķei, kura sēdēja viena pati mājās, sadusmojusies uz visu pasauli, nobimbājusies līka savā halātā? nē, protams. darbs arī nē.
rezultāts - 1os atvilkos uz darbu. mājā jau tāpat nav ko darīt. darbā arī nē, bet nu vismaz nav jājūk prātā vienai pašai.
secinājums - ha, nevienam mani nevajag. kas arī bija jāpierāda (ko es arī GRIBĒJU pierādīt, jē!). es esmu šizoīds depresīvais tips. ko es jau zināju. šis eksperiments bija mana stulbuma kalngals.
secinājums 2 - es tomēr velku sevi ārā no šādām bedrēm. ar domām. kāpēc tev vajag, lai tu esi vajadzīga? tāpēc, ka pati sevi nemīli. kāpēc? tāpēc, ka tu negribi sevi mīlēt. kāpēc? labs jautājums, meklēju atbildi.
vispār es patiesībā pilnīgi kvalificējos kā īmo. sēdēšu viena pati stūrītī un raudāšu, ka citi mani nemīl. muļķe, muļķe, muļķe. ja vismaz darbā būtu ko darīt, tad es varētu kaut mazu brītiņu par to visu nedomāt. bet ko darīt nav. un tas viss pār mani gāžas kā tāds milzīgs mākonis. un tad man nāk galvā muļķīgi eksperimenti. cerams, ka nākošais nebūs "a kas notiek, ja es matus žāvēšu uzreiz dušā". mī un žē. kur ir mana 'off' poga???
necēlos. nafig. lai zvana, ja viņiem mani vajag. mani jau tāpat nevienam nevajag. nafig. noskatījos romantisko kino pa lnt tikmēr. apraudājos vismaz 10 vietās. nafig viņiem tik skaisti viss.
vai kāds man zvanīja? vai kāds zvanīja sevi žēlojošai muļķei, kura sēdēja viena pati mājās, sadusmojusies uz visu pasauli, nobimbājusies līka savā halātā? nē, protams. darbs arī nē.
rezultāts - 1os atvilkos uz darbu. mājā jau tāpat nav ko darīt. darbā arī nē, bet nu vismaz nav jājūk prātā vienai pašai.
secinājums - ha, nevienam mani nevajag. kas arī bija jāpierāda (ko es arī GRIBĒJU pierādīt, jē!). es esmu šizoīds depresīvais tips. ko es jau zināju. šis eksperiments bija mana stulbuma kalngals.
secinājums 2 - es tomēr velku sevi ārā no šādām bedrēm. ar domām. kāpēc tev vajag, lai tu esi vajadzīga? tāpēc, ka pati sevi nemīli. kāpēc? tāpēc, ka tu negribi sevi mīlēt. kāpēc? labs jautājums, meklēju atbildi.
vispār es patiesībā pilnīgi kvalificējos kā īmo. sēdēšu viena pati stūrītī un raudāšu, ka citi mani nemīl. muļķe, muļķe, muļķe. ja vismaz darbā būtu ko darīt, tad es varētu kaut mazu brītiņu par to visu nedomāt. bet ko darīt nav. un tas viss pār mani gāžas kā tāds milzīgs mākonis. un tad man nāk galvā muļķīgi eksperimenti. cerams, ka nākošais nebūs "a kas notiek, ja es matus žāvēšu uzreiz dušā". mī un žē. kur ir mana 'off' poga???