ludza - vienie

es esmu ļoti ilgi par to domājusi. un galu galā neesmu nonākusi pie atbildes. kur, pie velna, ir vientuļo cilvēku dzīves jēga? cilvēki, kas dzīvo vieni. cilvēki, kam nav otras puses un nav arī cerības (vairs), ka tā kādreiz pārādīsies. cilvēki, kam apkārt ir tik daudz pāru, tik daudz laimīgu vecāku ar jaundzimušiem bērniem. cilvēki, kurus mājās neviens nesagaida. cilvēki, kurus būtībā neviens nekur negaida. vienie.

es arī esmu vienā. un es nespēju atrast atbildi uz to mūžīgo jautājumu. tie, kam nav, pēkšņi saprot, kur ir sāls. atrast otru cilvēku. kādu, kas tevi kaut kur gaida. radīt bērnus. sievietei bērni ir... viss. es skatos uz savām māsām, uz to, kā viņas skatās uz saviem bērniem. daļa no tevis. mazs, kustīgs, kāds, kam tu esi simtprocentīgi vajadzīgs. redzēt savu bērnu laimīgu. es viņus ļoti, ļoti mīlu. es mīlu to sajūtu, kāda rodas, sajūtot, ka viņām ir ģimene.

bet man nav. un tāpēc atbilde liekas tik skaidra. es nespēju atrast jēgu šādai dzīvei, kāda ir mana. jei bogu, nesaprotu. es ieviešu visādas lietas, kam būtu jārada mājas. mājas man. puķes. zupa. krūzītes ar apakštasītēm. grāmatas. svece uz palodzes. izberu maizīti baložiem. man tā visa liekas izlikšanās. es nemāku šādi būt laimīga. un baloži arī to maizi neēd. es spēlēju dzīvi un mājas. bet nejūtos laimīgāka kā tad, kad atnākusi mājās ievēlos gultā, ieriju kādu sauso zupu un blenzu televizorā, pilnīgā vienaldzībā par to, ka tas knapi rāda vienu programmu.

kur ir tā visa sāls?