(no subject)
Jan. 30th, 2008 | 02:16 pm
From:: ludza
viņa man teica, ka šis esot mans laiks. laiks, kad man augt. ka tā nebūt nav vientulība, tā ir tikai vienatne. ka, iespējams, nākotnē man šāda laika tīri fiziski var nebūt. laika, kad ieklausīties sevī, sajust savu ķermeni, viņa vēlmes. viņa man māca, ka mans ķermenis un es - mēs esam viens vesels. ka ķermenis vienīgais neprot melot. ka viņš daudz ko zin labāk nekā prāts. vēl viņa teica, ka viņai ir liels prieks par mani. ka esmu tik daudz ko sapratusi. ka ar mani var runāt kā ar psiholoģijas grāmatu, tikai man tas nāk no sirds.
man liekas, ka es lēnām sāku iemīlēt šo sievieti. viņa varētu būt mana vecmāmiņa. bet tā, kā es runāju ar viņu, es nekad neesmu runājusi ne ar vienu. ka nekas vairs neliekas nenozīmīgs. pat manas mazākās bailes, sīkākie pārdzīvojumi tiek izrunāti. un viņa man māca arī tajos saskatīt kaut ko labu.
man liekas, ka es lēnām sāku iemīlēt šo sievieti. viņa varētu būt mana vecmāmiņa. bet tā, kā es runāju ar viņu, es nekad neesmu runājusi ne ar vienu. ka nekas vairs neliekas nenozīmīgs. pat manas mazākās bailes, sīkākie pārdzīvojumi tiek izrunāti. un viņa man māca arī tajos saskatīt kaut ko labu.