ludza - January 28th, 2011

es nezinu, kas tas ir. vai nu es neesmu savā īstajā vietā vai kas. bet man visu laiku ir sajūta, ka darba tikšanās ir pilnīga huiņa. tufta. ņečevo ģelaķ. ka viņi runā kaut kādu pilnīgu sūdu, kas nevienam neinteresē, ka var novārīties desmit minūtes no vietas, neko nepasakot, bet darot to ar tādu patosu, it kā tās būtu prezidenta vēlēšanas. tiek runāta pilnīga herņa. ar augstu stāvošām amatpersonām, uzņēmumu vadītājiem. pēc maniem standartiem, es cenšos netērēt šo cilvēku laiku, runāt īsi un konkrēti, bez visādām huiņām. bet viņi pilnīgi mierīgi var vārīties aizgūtnēm, kamēr es mēģinu nežāvāties vai neblenzt uz kaut kādiem stulbiem sīkumiem telpā, piemēram, kalendāru vai nolupušu galdu, vai dokumentu logo.

sūds tas viss ir. korporatīvās tikšanās, ka es jums saku, ir sūds. vispār darbs ir kaut kāda tuftas dzīšana, nafig nesaprašana, nafig to vajag. tas pa lielam ir skaidrs tikai priekšniekam, kam patiesībā nekas nav skaidrs, kam nav nekādas citas vērtības dzīvē, tikai piķis. kas visas savas 24 stundas dienā vārās par biznesu un močī darbiniekus. man kā darbiniekam tas viss ir huiņa, sūds, teātris, ala tēlojam tagad visi pieaugušos. nopietnos mītingos tā vien gribas pateikt - eu, bērnībā mēs visi čurājām biksēs. vai "spēlējam paslēpes", vai "čuriki, es tagad nespēlēju". vai sastindzināt laiku, lai viņi visi nopietnām sejām sastingst, tad visus apstaigāt un kādam iespļaut ausī, kādam uzzīmēt ūsas, kādam uztaisīt grebeni un vēl kādam atpogāt kreklu un notetovēt krūtis. un tad nospiest "play". vot tā būtu viena ellīgi laba tikšanās.

vajadzētu no huiņas dzīšanas mainīt profesiju. jeb kā es teicu savai kosmētiķei - jēziņ, darīt to kas patīk un saņemt naudu - tā taču ir paradīze!