par sievietēm
Jan. 13th, 2011 | 04:32 pm
jau sen gribēju uzrakstīt par sieviešu emancipāciju. nē, neko feministisku. vai varbūt drusku.
vienkārši es domāju, ka mūsos, sievietēs, ir baigā duka iekšā. mēs intelektuāli un emocionāli esam daudz monstrīgākas par večiem. tā ir un viss. un tīri no mūžības viedokļa paskatoties. salīdzināsim mūsu dzīvi tagad un pirms simts gadiem, tātad mazliet no vēstures. kas mēs bijām tad? ieskatam jaunzēlande deviņpadsmitā gadsimta beigās. angļi nesen kā ir sākuši iztīrīt taciņas no džungļiem un pieradināt vietējos iedzīvotājus par saviem mājkalpotājiem, sieviešu uz salas praktiski nav. tās nedaudzās, kas tur ir, ir atbraukušas pa taisno no vīriešu valdītās anglijas (kur labākais, kas viņas sagaidīja, bija bagāta vīra noprecēšana; sliktākais - mācīšanās, lai strādātu algotu darbu; vēl sliktāks - bordelis), tad nu šīs tur sēž mājās, iznēsā bērnus, taisa ēst, viņām nav nekādu teikšanas tiesību. un šeku reku, jaunzēlandē pašā pirmajā sievietes mazliet vairāk kā pirms gadsimta izcīna balsošanas tiesības.
tagad pagriežam pulksteni uz mūsdienu sievieti globālajā urbanizētajā vidē. modernā sieviete vada uzņēmumus, brauc business tripos, slēdz darījumus, posto twitteros. urbanizētās attiecības? sieviete vairs neizvēlas vīrišķīgu, fiziski spēcīgu vīrieti, tā vietā viņa dod priekšroku maigākas dabas intelektuāli daudz attīstītākiem eksemplāriem ar apšaubāmām fiziskām dotībām. šitais ir pat pētījumos pierādīts, ka sievietes izvēlas savu partneri atkarībā no pēcnācēju radīšanas vēlmes. agrāk bija sūdīgāka veselības aprūpe, lielāka zīdaiņu mirstība - ņemam fiziski spēcīgu eksemplāru ar izdzīvotspējīgiem pēcnācējiem. tagad - labāka veselības aprūpe, kā arī mazāka vēlme pēc bērniem kā tāda - ņemam intelektuālo smukulīti, kas varbūt nevar skapi pārbīdīt, bet toties filozofiskas sarunas bīdīt gan.
urbanizētā ģimene? sieviete kā dzimums ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā vīrietis bieži vien uzņemas pilnu finansiālo atbildību arī pār ģimeni. viņa ne tikai paspēj strādāt, samaksāt rēķinus un bīdīt karjeru, bet arī izņemt bērnus no dārziņa, uztaisīt vakariņas un iecelt bērnu ratus trolejbusā. nu un pie reizes kartupeļus uzrakt, remontu uztaisīt un skapi pārbīdīt. viena pati. visu varoša. lūk, mūsu padomju sieviešu mantojums. jo vieglāk ir nevis vecim paprasīt, jo uz viņu nekad nevar paļauties, bet pašai izdarīt. pēdējais gan ir teikts ar negatīvu pieskaņu. tā mēs mazlietiņ gan zaudējam no savas sievišķības. tas tā, manuprāt.
un tik un tā - mēs vienkārši esam talantīgākas nekā vīrieši. mēs varbūt nebūsim ūberspeciālistes vienā konkrētā jomā (jo pa lielam mums besī ar klapēm uz acīm rakties tikai vienā virzienā), bet toties apgūsim visas jomas teicamā līmenī (multitasking, right?). mēs esam emocionāli inteliģentākas nekā vīrieši. mēs varam perfekti tulkot sarunbiedra ķermeņu valodu. mums ir tā saucamā sieviešu intuīcija, kas patiešām strādā. mēs esam daudz jūtīgākas, bet tas ir mūsu ieguvums, jo mums ir vieglāk pielāgoties pārmaiņām.
ko es ar to visu gribu teikt? to, ka, ja mēs pēdējo simts gadu laikā (versus trīssimt tūkstoši gadu, kad valdīja vīrieši) esam šitā džekus apsteigušas, un pieskaitot mūsu iedzimtos talantus, ko vēl mēs varam nākotnē? džeki, es jums saku, saturieties!
vienkārši es domāju, ka mūsos, sievietēs, ir baigā duka iekšā. mēs intelektuāli un emocionāli esam daudz monstrīgākas par večiem. tā ir un viss. un tīri no mūžības viedokļa paskatoties. salīdzināsim mūsu dzīvi tagad un pirms simts gadiem, tātad mazliet no vēstures. kas mēs bijām tad? ieskatam jaunzēlande deviņpadsmitā gadsimta beigās. angļi nesen kā ir sākuši iztīrīt taciņas no džungļiem un pieradināt vietējos iedzīvotājus par saviem mājkalpotājiem, sieviešu uz salas praktiski nav. tās nedaudzās, kas tur ir, ir atbraukušas pa taisno no vīriešu valdītās anglijas (kur labākais, kas viņas sagaidīja, bija bagāta vīra noprecēšana; sliktākais - mācīšanās, lai strādātu algotu darbu; vēl sliktāks - bordelis), tad nu šīs tur sēž mājās, iznēsā bērnus, taisa ēst, viņām nav nekādu teikšanas tiesību. un šeku reku, jaunzēlandē pašā pirmajā sievietes mazliet vairāk kā pirms gadsimta izcīna balsošanas tiesības.
tagad pagriežam pulksteni uz mūsdienu sievieti globālajā urbanizētajā vidē. modernā sieviete vada uzņēmumus, brauc business tripos, slēdz darījumus, posto twitteros. urbanizētās attiecības? sieviete vairs neizvēlas vīrišķīgu, fiziski spēcīgu vīrieti, tā vietā viņa dod priekšroku maigākas dabas intelektuāli daudz attīstītākiem eksemplāriem ar apšaubāmām fiziskām dotībām. šitais ir pat pētījumos pierādīts, ka sievietes izvēlas savu partneri atkarībā no pēcnācēju radīšanas vēlmes. agrāk bija sūdīgāka veselības aprūpe, lielāka zīdaiņu mirstība - ņemam fiziski spēcīgu eksemplāru ar izdzīvotspējīgiem pēcnācējiem. tagad - labāka veselības aprūpe, kā arī mazāka vēlme pēc bērniem kā tāda - ņemam intelektuālo smukulīti, kas varbūt nevar skapi pārbīdīt, bet toties filozofiskas sarunas bīdīt gan.
urbanizētā ģimene? sieviete kā dzimums ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā vīrietis bieži vien uzņemas pilnu finansiālo atbildību arī pār ģimeni. viņa ne tikai paspēj strādāt, samaksāt rēķinus un bīdīt karjeru, bet arī izņemt bērnus no dārziņa, uztaisīt vakariņas un iecelt bērnu ratus trolejbusā. nu un pie reizes kartupeļus uzrakt, remontu uztaisīt un skapi pārbīdīt. viena pati. visu varoša. lūk, mūsu padomju sieviešu mantojums. jo vieglāk ir nevis vecim paprasīt, jo uz viņu nekad nevar paļauties, bet pašai izdarīt. pēdējais gan ir teikts ar negatīvu pieskaņu. tā mēs mazlietiņ gan zaudējam no savas sievišķības. tas tā, manuprāt.
un tik un tā - mēs vienkārši esam talantīgākas nekā vīrieši. mēs varbūt nebūsim ūberspeciālistes vienā konkrētā jomā (jo pa lielam mums besī ar klapēm uz acīm rakties tikai vienā virzienā), bet toties apgūsim visas jomas teicamā līmenī (multitasking, right?). mēs esam emocionāli inteliģentākas nekā vīrieši. mēs varam perfekti tulkot sarunbiedra ķermeņu valodu. mums ir tā saucamā sieviešu intuīcija, kas patiešām strādā. mēs esam daudz jūtīgākas, bet tas ir mūsu ieguvums, jo mums ir vieglāk pielāgoties pārmaiņām.
ko es ar to visu gribu teikt? to, ka, ja mēs pēdējo simts gadu laikā (versus trīssimt tūkstoši gadu, kad valdīja vīrieši) esam šitā džekus apsteigušas, un pieskaitot mūsu iedzimtos talantus, ko vēl mēs varam nākotnē? džeki, es jums saku, saturieties!