ludza - July 14th, 2010

tās sajūtas, kas rada laimi, ir mazītiņas mazītiņas. nejauša ieklīšana kādā līdz šim pavisam nepamanītā pusdienvietā, kur dod svaigas melleņu kūkas, skan āfrikāņu mūzika, žāvējas nesen lasītas tējas un viesmīle tavu naudu aiziet samainīt pie kaimiņiem. cilvēku stāsti - kad tevi pārsteidz veselu mūžību pazīstams cilvēks, kurš izstāsta par savu bērnību. vīgriežu tējas dzeršana terasē. labs miegs vēsā istabā. pēkšņa apziņa, ka mana ģimene ir mans stiprais plecs, ka mēs visi esam tāds gang, kas turas kopā vienmēr un visur. tā mistiskā sajūta, kad mūzika burtiski paceļ debesīs, kaut kur kaut ko tevī aizskarot. un nekad neizskaidrošu, kāpēc viena dziesma patīk, bet otra nē. kaut kur saklausītas dziesmas pāris vārdi, kas iesēžas atmiņā. un tad es sēžu gūglē un to dziesmu atrodu, tā noskan un es saprotu, ka jā, this is it.

tās sajūtas tikai noķert, ielikt burciņā un nelaist vaļā. uz tādu mazu brīdi rodas tāds pilnīgs piepildījums. un atklāsme, ka tas viss ir manī - gan tās bedres, gan šīs labās sajūtas. tikai noturēt. un, ja reiz esmu piefiksējusi, atcerēties un to izmantot nākamreiz, kad esmu bedrē.