mājās sēdošās, vīru/draugu uzturētās lēdijas
May. 20th, 2010 | 04:21 pm
kad viņas man sāk kladzināt par to, ka viņām, ak šausmas, nav ko darīt un, saproties, nevar jau arī izdomāt, ko gribas darīt, tad man viņām gribas iekraut pa degunu. un ja viņas atsakās no darba piedāvājumiem, jo ofiss atrodas pārdaugavā vai samaksa ir tikai pārsimt latu, tad man gribas viņas iestūķēt novazātos halātiņos, iegrūst rokās slotu un pateikt - tā, tagad tev astoņās stundās jāiztīra sešstāvu mājas kāpņutelpa, jāsavāc suņu kakas no pagalma, jāsastāda puķes un jānopļauj zāle un tad tu būsi nopelnījusi vienas dienas benzīna naudu savam džipam. jo šīm smalkajām kundzītēm nav ne mazākās sajēgas par naudas vērtību. jo lielākā problēma viņu dzīvē ir "man nav ko darīt", savukārt es domāju, ka šo problēmu mierīgi var atrisināt, ja nonāc līdz triviālajam stāvoklim "man nav ko ēst".