it's times like these
May. 11th, 2010 | 04:47 pm
dažreiz uznāk brīži, kad liekas, ka viss ir vienkārši neiespējams. ka ir neiespējami aizbraukt mācīties, ka ir neiespējami sadabūt stipendiju, ka visas valsts iestādes ir totāli stulbas, ka tu visur atduries kā pret sienu. kad liekas, ka darbs tevi iztukšo morāli un fiziski, ka tu plēsies, bet saņem gaužām maz. kad tik ļoti gribas braukt fantastiskos ceļojumos, kad tik ļoti gribas iekarot pasauli, bet tev pasaule parāda pigu tieši feisā, jo tu neko no tā nevari atļauties. kad liekas, ka tu nekad nepabeigsi iesākto remontu, ka mašīna nekad nebeigs plīst, ka tu tikai spēj maksāt rēķinus, kas nekad nebeidzas. kad nelielā haltūra, ko uzņemies, lai papildus nopelnītu, paņem jūru tava laika un beigu beigās cerētais finansiālais labums vienkārši nav tā vērts.
un tam visam pāri vēl pievienojas sajūta, ka tu esi mūžam viena un vientulīga. ka nav neviena, ar ko padalīties savās bēdās. vēl vairāk - kad liekas, ka tev vairs nav neviena drauga, jo puse no tiem ir apprecējušies, bet otra puse aizbraukuši prom laimi meklēt. kad tu ej uz randiņiem, bet atgriezies mājās totāli iztukšota, jo tev tie cilvēki vienkārši riebjas. kad liekas, ka tu nekad neatradīsi kādu jēdzīgu cilvēkbērnu, ar ko būt kopā. kad liekas, ka viss, ko tu jebkad darīsi, būs šī pretīgā rutīna. ka tu katru dienu līdz mūža galam nāksi mājās pēc darba un mūžīgi nevarēsi izlemt, ko taisīt ēst, jo vienam jau nav apetītes. un tad līdz mūža beigām vārīsi makaronus, atkal un atkal tīrīsi dzīvokli, tad noskatīsies kārtējo sēriju seriālam, lai pārgurumā aizmigtu turpat dīvānā.
un visbeidzot šādos brīžos liekas, ka tā tas viss arī beigsies - ka es nomiršu kā veca vientuļa kašķīga vecmeita, kuru apēdīs viņas kaķi, jo neviens nebūs pamanījis, ka viņa tur klusumā ir nosprāgusi.
p.s. huh, jā, palika vieglāk.
un tam visam pāri vēl pievienojas sajūta, ka tu esi mūžam viena un vientulīga. ka nav neviena, ar ko padalīties savās bēdās. vēl vairāk - kad liekas, ka tev vairs nav neviena drauga, jo puse no tiem ir apprecējušies, bet otra puse aizbraukuši prom laimi meklēt. kad tu ej uz randiņiem, bet atgriezies mājās totāli iztukšota, jo tev tie cilvēki vienkārši riebjas. kad liekas, ka tu nekad neatradīsi kādu jēdzīgu cilvēkbērnu, ar ko būt kopā. kad liekas, ka viss, ko tu jebkad darīsi, būs šī pretīgā rutīna. ka tu katru dienu līdz mūža galam nāksi mājās pēc darba un mūžīgi nevarēsi izlemt, ko taisīt ēst, jo vienam jau nav apetītes. un tad līdz mūža beigām vārīsi makaronus, atkal un atkal tīrīsi dzīvokli, tad noskatīsies kārtējo sēriju seriālam, lai pārgurumā aizmigtu turpat dīvānā.
un visbeidzot šādos brīžos liekas, ka tā tas viss arī beigsies - ka es nomiršu kā veca vientuļa kašķīga vecmeita, kuru apēdīs viņas kaķi, jo neviens nebūs pamanījis, ka viņa tur klusumā ir nosprāgusi.
p.s. huh, jā, palika vieglāk.