save me from being confused
Apr. 19th, 2010 | 12:22 pm
es jums pateikšu, kā ir. ar visām manām veģetatīvajām distonijām, mūžīgo trauksmi, baiļu sajūtu, da jebkādām viltīgām sajūtām, kas maitā dzīvi. sievišķīgām kompleksainajām sajūtām - es esmu resna (manā gadījumā - es esmu pārāk tieva), es izskatos vienkārši pēc kefīrpudeles, man ir grumbas, man nav ko vilkt mugurā (ak, sievišķīgi kompleksaino sajūtu karaliene), man neizskatās tās bikses u.t.t.
ir tā, ka gadiem ejot, saproti, lūk, ko. no šīm sajūtām nemirst. lai cik nepatīkamas tās būtu, no viņām nemirst. kā saka mana mamma un mana mamma ir ļoti gudra sieviete, - tāpēc pasaule bojā neaizies. piemēram, panikas lēkme - tiešām, atzīšu, ka galīgi pretīga sajūta. un tā trauksme, kas pavada veģetatīvo distoniju - jā, nu pabojā dienu mazliet. bet no tā nemirst. patiesībā ir pierādīts, ka veģetatīvās distonijas nēsātāji dzīvo ilgāk nekā vidusmēra cilvēks. bet tas, vai es esmu nenormāli tieva vai vienkārši tieva - globāli tas manu dzīvi neiespaido, patiesībā tas vispār ir galīgs sīkums.
un gadiem ejot, kad sajūtas cikliski atgriežas - piemēram, pavasarī trauksme palielinās, sajūta, ka esmu nenormāli tieva arī - saprotu, ka viņas vienkārši atgriežas un tur īsti neko nevar darīt. un tad es to pieņemu nevis kā "ak mans dievs, es tūlīt miršu", "kā man ir apnicis šitais!" vai (hīts) "es vienkārši to nevaru izturēt!!!", BET gan, ka tā vienkārši notiek. un notiks. man nekad nebūs, ko vilkt mugurā. man droši vien vienmēr būs problēmas ar miegu. man droši vien vienmēr trīcēs kājas pirms svarīgām tikšanās reizēm. bet šādu jautājumu risināšanā nav vērts ieguldīt mežonīgi daudz spēka. nav vērts uz šādām lietām koncentrēties, jo viņām, mazajām maitām, ai kā patīk, ka uz viņām koncentrējas. tas viņas burtiski baro.
instead - es ļauju, lai viņas ir. vēl vairāk - es par viņām pasmejos. atkal nav ko vilkt mugurā? nu stulbi, bet reizē arī smieklīgi, jo skapis ta pilns. es to pieņemu kā esošu situāciju, kā dzīves sastāvdaļu. dzīve jau tāpēc ir dzīve, ka tu jūti. reizēm sāp vairāk, reizēm mazāk, bet kopumā kaut kas sāp vienmēr. un tad ir divi varianti - sēdēt mājās, rīt zāles un čīkstēt vai arī uzspļaut tam visam. visas šīs riebīgās sajūtas mani neatturēs no dzīves baudīšanas. jā, nu lai viņas ir, ja viņām tā gribās, bet es ar viņām netaisos auklēties. screw you, guys, es darīšu pa savam!
ir tā, ka gadiem ejot, saproti, lūk, ko. no šīm sajūtām nemirst. lai cik nepatīkamas tās būtu, no viņām nemirst. kā saka mana mamma un mana mamma ir ļoti gudra sieviete, - tāpēc pasaule bojā neaizies. piemēram, panikas lēkme - tiešām, atzīšu, ka galīgi pretīga sajūta. un tā trauksme, kas pavada veģetatīvo distoniju - jā, nu pabojā dienu mazliet. bet no tā nemirst. patiesībā ir pierādīts, ka veģetatīvās distonijas nēsātāji dzīvo ilgāk nekā vidusmēra cilvēks. bet tas, vai es esmu nenormāli tieva vai vienkārši tieva - globāli tas manu dzīvi neiespaido, patiesībā tas vispār ir galīgs sīkums.
un gadiem ejot, kad sajūtas cikliski atgriežas - piemēram, pavasarī trauksme palielinās, sajūta, ka esmu nenormāli tieva arī - saprotu, ka viņas vienkārši atgriežas un tur īsti neko nevar darīt. un tad es to pieņemu nevis kā "ak mans dievs, es tūlīt miršu", "kā man ir apnicis šitais!" vai (hīts) "es vienkārši to nevaru izturēt!!!", BET gan, ka tā vienkārši notiek. un notiks. man nekad nebūs, ko vilkt mugurā. man droši vien vienmēr būs problēmas ar miegu. man droši vien vienmēr trīcēs kājas pirms svarīgām tikšanās reizēm. bet šādu jautājumu risināšanā nav vērts ieguldīt mežonīgi daudz spēka. nav vērts uz šādām lietām koncentrēties, jo viņām, mazajām maitām, ai kā patīk, ka uz viņām koncentrējas. tas viņas burtiski baro.
instead - es ļauju, lai viņas ir. vēl vairāk - es par viņām pasmejos. atkal nav ko vilkt mugurā? nu stulbi, bet reizē arī smieklīgi, jo skapis ta pilns. es to pieņemu kā esošu situāciju, kā dzīves sastāvdaļu. dzīve jau tāpēc ir dzīve, ka tu jūti. reizēm sāp vairāk, reizēm mazāk, bet kopumā kaut kas sāp vienmēr. un tad ir divi varianti - sēdēt mājās, rīt zāles un čīkstēt vai arī uzspļaut tam visam. visas šīs riebīgās sajūtas mani neatturēs no dzīves baudīšanas. jā, nu lai viņas ir, ja viņām tā gribās, bet es ar viņām netaisos auklēties. screw you, guys, es darīšu pa savam!