ludza - January 27th, 2010

darba intervijās ir tāds viens tricky jautājums. es pat teiktu, ka tas ir pats grūtākais. "un kādi, pēc jūsu domām, ir jūsu trūkumi?" standartā es atbildu, ka es tik ļoti koncentrējos darbam, ka pārāk tam pieķeros, un darba devējam tas ļoti patīk, un es tieku pieņemta darbā.

kāda ir patiesība? tāda, ka es, sasodīts, esmu pārāk laba. pārāk kārtīga. pārāk teicamniece. lūk, šorīt es, apzinīgais bērns, par spīti visiem -20 un cik tur, es kāpju ārā no savas siltās gultas, sataisos, aizskrienu uz autobusu, nogaidu to 15 minūtes un, saprotot, ka viņš nenāks, vēl pusstundu apzinīgi eju ar kājām līdz darbam. pa šo laiku man atsalst kājas, deguns kļūst nejūtīgs un vispār asinis pārstāj riņķot, bet es domāju tikai par to, ka es, sasodīts, kavēju darbu. kad es beidzot ieveļos darbā, es ne tikai esmu pirmā, pēc pusstundas es konstatēju, ka esmu vienīgā, kas šādos laikapstākļos ir izdomājusi ierasties darbā. lūk. un tas nav mērfijs. tas ir mans labās apzinīgās fejas sindroms. tas, ka es nevis pirmkārt padomāšu par sevi, bet gan - par citiem.

un tad tik ļoti gribas lamāties pašai uz sevi. stulbā, feja, vai tu vienreiz beigsi būt tik laba vai nē? fak, fak, fak.

tikko atcerējos savu vakardienas vakaru, kad pēc aktīvas sportošanas spēju tik to vien, lai ieveltos rimi, paķertu picu, pēc tam ieveltos mājā, tad dīvānā pie televizora un tad ēst savu picu ar garnelēm, domādama - this is what i call total happiness.

tā bija gluži vai tāda eiforijas pārākā pakāpe - nogurušai tikt siltumā pie silta ēdiena.