(no subject)
Sep. 8th, 2009 | 03:29 pm
reizēm, vakarā ejot gulēt, es sajūtos tik viena, it kā visu savu mūžu būtu gājusi un gājusi pa tuksnesi, nevienu nesastopot. tas ir tāds mans tuksnesis, kurā tik dikti kaut kas vai kāds pietrūkst, ka kaukt gribas. tuksnesis, kas nekad nekrustojas ne ar vienu citu.
un tad laiks līdz mūža beigām man liekas bezgalīgs. visu mūžu nevienu savā tuksnesī nesastapt - tas būtu briesmīgi.
jo tu esi garīgi izaudzis, sagatavojis augsni mīlestībai, tā teikt, burtiski izpolsterējis istabiņu pa centimetram vien, bet nevienam tavu mīlestību tieši tagad nafig nevajag. tas ir kā spļāviens sejā.
un tad laiks līdz mūža beigām man liekas bezgalīgs. visu mūžu nevienu savā tuksnesī nesastapt - tas būtu briesmīgi.
jo tu esi garīgi izaudzis, sagatavojis augsni mīlestībai, tā teikt, burtiski izpolsterējis istabiņu pa centimetram vien, bet nevienam tavu mīlestību tieši tagad nafig nevajag. tas ir kā spļāviens sejā.