cilvēks nav vientuļa sala
Sep. 2nd, 2009 | 12:04 pm
vakar es biju ļoti dusmīga.
kā vispār lai cilvēks atrod draugus? kā vispār cilvēkiem izdodas atrast cilvēkus, ar kuriem pavadīt kopā laiku, ar kuriem doties ceļojumos, ar kuriem doties makšķerēt, ar kuriem kopā braukt ar riteņiem? jo es laikam padodos, es kapitulēju savu draugu priekšā. es vairs nespēju izdomāt jaunas izklaides brīvdienām, jaunus ceļojumu maršrutus, jaunas receptes vakariņām, lai tikai mums rastos kaut kas kopīgs. laikam jau, ja mums nav kopīgas intereses, tad nav. ja nav kazai piena, tad nav.
man liekas, ka ir baigi forši izplānot divu dienu braucienu uz jūru ar riteņiem, man liekas forši braukt uz latgali un dzīvot teltīs, man liekas forši plānot ceļojumu uz indiju, man liekas forši brīvdienas pavadīt laukos, iet pirtī un lekt dīķī, man liekas forši kopā gatavot garšīgus ēdienus. bet viņiem nē. un es padodos.
biju tik dusmīga pēc kārtējās reizes, kad esmu izplānojusi ceļojumu, par kuru visi sākotnēji ļoti priecājas, bet pēc tam, kā jau katru reizi, tiek atrastas atrunas (ai, man tomēr nav naudas, ai, man tomēr jāiet uz kāzām tajā laikā). skaidrs, ka nevienam nafig tas nav vajadzīgs.
man beidzot jāiemācās izklaidēties vienai, braukt ceļojumos vienai, jo šitā nemitīgā pielāgošanās kādam citam, lai tikai mēs kaut ko darītu kopā - tas man ir līdz kaklam.
nu jā, rezultātā es gāju skriet un izskrēju no sevis ārā dusmas, un pārrados mājās laimīga, laimīga, laimīga. kaut kas tajā skriešanā ir.
kā vispār lai cilvēks atrod draugus? kā vispār cilvēkiem izdodas atrast cilvēkus, ar kuriem pavadīt kopā laiku, ar kuriem doties ceļojumos, ar kuriem doties makšķerēt, ar kuriem kopā braukt ar riteņiem? jo es laikam padodos, es kapitulēju savu draugu priekšā. es vairs nespēju izdomāt jaunas izklaides brīvdienām, jaunus ceļojumu maršrutus, jaunas receptes vakariņām, lai tikai mums rastos kaut kas kopīgs. laikam jau, ja mums nav kopīgas intereses, tad nav. ja nav kazai piena, tad nav.
man liekas, ka ir baigi forši izplānot divu dienu braucienu uz jūru ar riteņiem, man liekas forši braukt uz latgali un dzīvot teltīs, man liekas forši plānot ceļojumu uz indiju, man liekas forši brīvdienas pavadīt laukos, iet pirtī un lekt dīķī, man liekas forši kopā gatavot garšīgus ēdienus. bet viņiem nē. un es padodos.
biju tik dusmīga pēc kārtējās reizes, kad esmu izplānojusi ceļojumu, par kuru visi sākotnēji ļoti priecājas, bet pēc tam, kā jau katru reizi, tiek atrastas atrunas (ai, man tomēr nav naudas, ai, man tomēr jāiet uz kāzām tajā laikā). skaidrs, ka nevienam nafig tas nav vajadzīgs.
man beidzot jāiemācās izklaidēties vienai, braukt ceļojumos vienai, jo šitā nemitīgā pielāgošanās kādam citam, lai tikai mēs kaut ko darītu kopā - tas man ir līdz kaklam.
nu jā, rezultātā es gāju skriet un izskrēju no sevis ārā dusmas, un pārrados mājās laimīga, laimīga, laimīga. kaut kas tajā skriešanā ir.