(no subject)

Aug. 26th, 2009 | 10:26 am

pēc skriešanas es guļu kā dieva ausī (diezgan jocīga metafora).

turpinot lasīt iesākto grāmatu, sāku domāt par to, ko parasti sauc par brīnumiem. par lietām, kurām pēc visām varbūtības teorijām nevajadzētu notikt, bet kuras tomēr notiek. nu piemēram, ka tu izdomā piezvanīt draugam tieši tajā brīdī, kad viņš ņem telefonu, lai zvanītu tev. vai arī, ka satiekot cilvēkus, kurus parasti nemaz tik bieži nesatieku, visi nošokējamies, jo izrādās, ka tieši tajā naktī esam sapnī redzējuši vienu un to pašu cilvēku, ko nekad iepriekš sapņos neesam redzējuši.

kā izrādās, tāda savstarpēja telepātija ir pētīta un pat pierādīta. bet tas mans fīlings par to ir šāds - es ļoti piekrītu tam faktam, ka apziņa veido tikai piecus procentus no visām domām, kas eksistē mūsu galvās. a viss pārējais ir zemapziņa, un tieši tā izstrādā šādus brīnumus. laikam jau mēs tīri instinktīvi ļoti labi tulkojam citus cilvēkus un varam sazināties kaut kādā citā līmenī, ne tikai ar vārdiem. neapzinātā body language lasīšana varētu būt viena lieta, bet kā lai izskaidro tos "brīnumus", kas notiek esot vienam no otra lielā attālumā? vot, šitais jau ir inčīgi. būs jāpalasa.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories