(no subject)
Aug. 7th, 2009 | 02:11 pm
es gribētu kādreiz uzrakstīt romānu. par atkailinātiem nerviem.
es tik daudz ko gribu. iemīlēties atkal gribu. braukt brīvprātīgajā darbā.
bet ir tās mūžīgās bailes. un vēl arī ilūzija, ka viss mainīsies pats no sevis. ka rīt viss mainīsies. parīt. aizparīt. ka šis ir tikai tā - gatavošanās lēcienam. bet jo ilgāk es bruģēju skrejceļu, jo garāks tas sāk kļūt un doma lekt uz galvas nezināmajā kļūst aizvien biedējošāka. nav vairs astoņpadsmit, kad man nebija ko zaudēt. man bail pazaudēt to nelielo stabilitāti, ko esmu saviem nerviem izpolsterējusi pēdējā laikā.
bet vēlme lekt nekur nepazūd. tieši otrādi - es katru dienu sevi steidzinu. lec, lec, lec! tava dzīve paies tev garām, lec! pēc tam būs mājas un bērni, un vīrs, un stabils darbs, un kredīts. lec tagad! lec, kamēr nav par vēlu! un es zinu, ka nemūžam sev nepiedošu, ja nebūšu lekusi. it sevišķi tad, ja pēc divdesmit gadiem man nebūs ne bērnu, ne vīra, ne arī kredīta.
es tik daudz ko gribu. iemīlēties atkal gribu. braukt brīvprātīgajā darbā.
bet ir tās mūžīgās bailes. un vēl arī ilūzija, ka viss mainīsies pats no sevis. ka rīt viss mainīsies. parīt. aizparīt. ka šis ir tikai tā - gatavošanās lēcienam. bet jo ilgāk es bruģēju skrejceļu, jo garāks tas sāk kļūt un doma lekt uz galvas nezināmajā kļūst aizvien biedējošāka. nav vairs astoņpadsmit, kad man nebija ko zaudēt. man bail pazaudēt to nelielo stabilitāti, ko esmu saviem nerviem izpolsterējusi pēdējā laikā.
bet vēlme lekt nekur nepazūd. tieši otrādi - es katru dienu sevi steidzinu. lec, lec, lec! tava dzīve paies tev garām, lec! pēc tam būs mājas un bērni, un vīrs, un stabils darbs, un kredīts. lec tagad! lec, kamēr nav par vēlu! un es zinu, ka nemūžam sev nepiedošu, ja nebūšu lekusi. it sevišķi tad, ja pēc divdesmit gadiem man nebūs ne bērnu, ne vīra, ne arī kredīta.