ludza - August 6th, 2009

man ir komunikācijas trūkums organismā, jo pēdējos trīs vakarus pēc darba esmu pavadījusi viena pati krāsojot sienas. kad beidzot sienas ir nokrāsotas (pirmie kucēni jāslīcina, bet kopumā izskatās labi), es jūtu, ka manī ir tāds "nu, plīz, plīz, talk to me, anyone?". piezvanu vienam, piezvanu otram, jo man ļoti gribētos padalīties ar to, ka pirmo reizi esmu nokrāsojusi sienas un to, ka manā birojā ir nežēlīgi karsts un vēl arī to, ka man šorīt nebija karstā ūdens, bet tur otrā galā, protams, ir tie šausmonīgi aizņemtie cilvēki, kam tieši tobrīd jādara kaut kas svarīgāks, nu tur, piemēram, jāstrādā (weird, huh?). un pat tas cilvēks, uz ko es liku vislielākās cerības, jo tieši viņš man mēdz katru dienu piezvanīt vismaz pa trīs reizēm, lai pastāstītu, kā vāra zupu vai to, ka nopircis maximā zeķes pa latu, tieši viņš mani šodien ātri, ātri atfutbolē, jo, ak mežonīgsvarīgais iemesls, viņam jātaisās uz jūru.

nu, vai tas ir godīgi vai kā? ai, neko. jāstrādā taču.