ludza - July 20th, 2009

uhhh, brīvdienas. saule, ezers, es un suns, trīs noķertas zaļās vardes, vēl trīs mazi bērni, sasietas pirtsslotas no bērziem un piparmētrām, savāktas tējas un rožu lapas miega spilvenam, pirtī iešana, pēršanās, kino, tulamors ar ābolu sulu, neiztrūkstošais festivāls kā katram kārtīgam latviešu jaunietim pienākas, gaileņu mērce ar jaunajiem kartupeļiem, riteņbraukšana saulrietā, mājās taisīta kūka, limonāde no zemenēm, citrona un piparmētrām, vējš, negaiss un palikšana bez elektrības.

ai, vasara, es beidzot esmu dzīva. no rītiem es savelku mugurā kaut ko, kas pagadās pa rokai, izmazgāju matus un pašla. un manas pēdas vairs nav atmazgājamas no šitās lielās staigāšanas basām kājām. un man tas dikti patīk.

bet vislabākais šajā visā - es guļu. jau divas nedēļas es aizmiegu, tikko mana galva noguļas uz spilvena. pēc tik gara bezmiega perioda, šis miegs ir mana vislielākā bauda pasaulē.

nokaitināja draudzene, kas sāka sūdzēties par to, ka visi apkārt precas un viņa nē. jo viņas vīrietis ar viņu kopā ir divus gadus, bet vēl ne reizi viņu nav nosaucis par savu draudzeni. vēl trakāk - viņš visiem draugiem stāsta, ka viņi nemaz nav kopā. kamēr viņa brīvdienās uzticīgi kā suns gaida viņa zvanu, uzdāvina viņam volejbola bumbu viņu divu gadu jubilejā, par ko viņš pat neatceras, tāpēc viņa paziņo, ka dāvana ir vienkārši tāpat.

nu tad, sasodīts, pamet viņu!!! kas tas latviešu sievietēm par cietējas kompleksu? man jāsāk domāt, ka tā ir tā fīča, ko vakar lasīju savā grāmatā - morālā trauma cilvēkiem, kas bieži pazemoti bērnībā. ļoti izteikta tieši sievietēm, kuras fiziski un/vai morāli pazemo vīrietis. un viņas spēj būt laimīgas tikai atļaujot sevi pazemot, jo tā, redz, viņas parāda savu lielo labās sievietes garu. ak, es mazā nabadzīte, viņš nāk mājās piedzēries un mani iekausta, un man viņš jāpacieš, redz, cik es labiņa.