doma nr. 2
Jul. 14th, 2009 | 10:50 am
es beidzot esmu nobriedusi. runāt par vecumu.
bērnībā es nepārtraukti vēlējos ātrāk izaugt. man bija neskaitāmi sapņi par to, kāda dzīve mani sagaida pieaugot. aktrise. slavena juriste. dejotāja. neskaitāmi ceļojumi pa pasauli. neiztrūkstošs elements, protams, princis baltā zirgā. vēlme ātrāk pieaugt turpinājās precīzi līdz divdesmit pirmajai dzimšanas dienā. tas bija kā ar panorāmas ratu - kamēr tu brauc augšā, tu izmisīgi vēlies ātrāk tikt pašā pašā augšā. bet tas brīdis - pati augša - ir niecīgs, piekritīsiet, ne? tik niecīgs, ka kamēr tu saproti, ka esi pašā augšā, tu jau turpini ceļu lejā.
nu un te es pēkšņi sapratu, ka es jau braucu lejā. man jau pagājušogad parādījās pirmā grumba. es viņu saucu par češku un saprotu, ka nekādi krēmi tur nepalīdzēs - tas vienkārši ir laiks, kas man jāpieņem. laiks, tā, lūk ir mana vislielākā problēma. laiks iet. laiks ir nepielūdzams. laiks transformē manus tuvākos cilvēkus. mani vecvecāki aiziet, un mani vecāki noveco. un visa dzīve patiesībā ir atvadu virkne. mana vecmāmiņa pēc vectētiņa nāves dziest ārā. man kļūst grūti atcerēties, kāda viņa bija savos spēka gados, kad es biju maza.
manas māsas precas un dzemdē bērnus. pavisam tuviem draugiem aprit trīsdesmit gadi. viens no viņiem mani sauc par sīko muļķi dēļ tā, ka es uztraucos par vecumu. jā, es uztraucos. es domāju par to, ka pēc četrdesmit gadiem es iešu pensijā un ka atlikušie pārdesmit dzīves gadi man būs jāpavada adot vai skatoties televizoru vai audzējot dilles un tomātus, jo varētu jau izklaidēties, bet tad kāja sāp, tad pārkinsons, tad alcheimers. tas ir drusku ironiski, ne? tev ir jūra ar laiku, ko izmantot, piemēram, apceļojot pasauli, izlecot ar izpletni, mācoties franču valodu, bet tu vienkārši vairs to nespēj. spēka nav. arī prāts vairs tik labi nestrādā.
es arī agrāk teicu, ka man nav bail no vecuma. phē, es vairs neticu nevienam, kas tā saka. protams, ka man ir bail. man ir nejēgā bail no vecuma un nāves. man ir nejēgā bail no visas savas dzīves, kuras laikā man vēl tik daudz reizes nāksies atvadīties no saviem tuvajiem. un tas taču ir absurds - manā vecumā domāt par pensiju un miršanu. mana māte man saka, ka viņai manā vecumā esot nākušas virsū bezmaz panikas lēkmes, iedomājoties par nāvi.
man taču visa dzīve vēl jānodzīvo. un kur lai es rodu tam motivāciju, ja man acu priekšā stāv nepielūdzamais misters laiks, kas tāpat visu paņems sev?
bērnībā es nepārtraukti vēlējos ātrāk izaugt. man bija neskaitāmi sapņi par to, kāda dzīve mani sagaida pieaugot. aktrise. slavena juriste. dejotāja. neskaitāmi ceļojumi pa pasauli. neiztrūkstošs elements, protams, princis baltā zirgā. vēlme ātrāk pieaugt turpinājās precīzi līdz divdesmit pirmajai dzimšanas dienā. tas bija kā ar panorāmas ratu - kamēr tu brauc augšā, tu izmisīgi vēlies ātrāk tikt pašā pašā augšā. bet tas brīdis - pati augša - ir niecīgs, piekritīsiet, ne? tik niecīgs, ka kamēr tu saproti, ka esi pašā augšā, tu jau turpini ceļu lejā.
nu un te es pēkšņi sapratu, ka es jau braucu lejā. man jau pagājušogad parādījās pirmā grumba. es viņu saucu par češku un saprotu, ka nekādi krēmi tur nepalīdzēs - tas vienkārši ir laiks, kas man jāpieņem. laiks, tā, lūk ir mana vislielākā problēma. laiks iet. laiks ir nepielūdzams. laiks transformē manus tuvākos cilvēkus. mani vecvecāki aiziet, un mani vecāki noveco. un visa dzīve patiesībā ir atvadu virkne. mana vecmāmiņa pēc vectētiņa nāves dziest ārā. man kļūst grūti atcerēties, kāda viņa bija savos spēka gados, kad es biju maza.
manas māsas precas un dzemdē bērnus. pavisam tuviem draugiem aprit trīsdesmit gadi. viens no viņiem mani sauc par sīko muļķi dēļ tā, ka es uztraucos par vecumu. jā, es uztraucos. es domāju par to, ka pēc četrdesmit gadiem es iešu pensijā un ka atlikušie pārdesmit dzīves gadi man būs jāpavada adot vai skatoties televizoru vai audzējot dilles un tomātus, jo varētu jau izklaidēties, bet tad kāja sāp, tad pārkinsons, tad alcheimers. tas ir drusku ironiski, ne? tev ir jūra ar laiku, ko izmantot, piemēram, apceļojot pasauli, izlecot ar izpletni, mācoties franču valodu, bet tu vienkārši vairs to nespēj. spēka nav. arī prāts vairs tik labi nestrādā.
es arī agrāk teicu, ka man nav bail no vecuma. phē, es vairs neticu nevienam, kas tā saka. protams, ka man ir bail. man ir nejēgā bail no vecuma un nāves. man ir nejēgā bail no visas savas dzīves, kuras laikā man vēl tik daudz reizes nāksies atvadīties no saviem tuvajiem. un tas taču ir absurds - manā vecumā domāt par pensiju un miršanu. mana māte man saka, ka viņai manā vecumā esot nākušas virsū bezmaz panikas lēkmes, iedomājoties par nāvi.
man taču visa dzīve vēl jānodzīvo. un kur lai es rodu tam motivāciju, ja man acu priekšā stāv nepielūdzamais misters laiks, kas tāpat visu paņems sev?