draugi
Jul. 3rd, 2009 | 01:07 pm
man ir pārdomas par tēmu draugi un par to, vai tāds jēdziens "draugi uz mūžu" vispār pastāv. nu nē, es jau ar viņiem nestrīdos vai kā, jo tam es esmu pārāk smalkjūtīga. vienkārši nu jau kādu ilgu laiku man ir sajūta, ka man ar maniem tā saucamajiem draugiem vairs ne tikai nav nekā kopīga, bet kopā vairs nav arī interesanti.
protams, ir atšķirības. redz, man vēl nav pastāvīgas otras puses, tāpēc visas sarunas par attiecībām man automātiski šķiet garlaicīgas, jo es nespēju piedāvāt savu viedokli par kārtējo tēmu no sērijas "kāpēc viņš mani neiepazīstina ar saviem vecākiem" vai "kāpēc viņa man pārmet, ka es viņā neklausos".
protams, ir atšķirība arī tajā, ka nenoliedzami es visu mūžu esmu bijusi, esmu un palikšu meitene no laukiem, kurpretī pārējie ir dzimuši, auguši rīdzinieki. mani brīvdienās velk uz laukiem, es piedāvāju braukt ar teltīm pie ezera vai izbraukt ar riteņiem pa latgali. viņi turpretī atbild, ka teltī ir forši, bet viņiem vajagot dušu. un viņi sestdien nav gatavi braukt ārā 9os no rīta, jo pēc normālas 5dienas vakara ieballēšanas ir grūti piecelties.
op, un nonākam pie lielākā mūsu draudzības stūrakmeņa, i.e., kā pavadīt laiku, kad satiekamies? mans viedoklis ir tāds, ka katru reizi ir viens un tas pats piedāvājums no viņu puses - davai vakariņas un pēc tam ieballēt. jūhū. bet es esmu tik over ieballēšanai. viņi sauc mani par tanti un sēni. neiebilstu. mana prioritāte piektdienai ir izgulēties, lai kvalitatīvi pavadītu brīvdienas. mana prioritāte nav iet un ballēties, lai pavadītu vien no n-tajiem klonētajiem vakariem, kad būtībā nenotiek nekas jauns, jo 1) man nav skaidrs, kur ir tusiņš no tā, ka dzer, jo es alkoholu nelietoju, jo man tāpat ir labi; 2) man nav skaidrs, kāpēc kā galveno argumentu ballēšanai pa klubiem mani draugi min "varēsim satikties ar cilvēkiem un parunāties", jo, manuprāt, parunāšanās pie skaļas mūzikas par sarunu nosaukt nevar. labākajā gadījumā es savam paziņam bļaušu ausī un viņš manā ausī bļaus "es nesapratu, ko tu teici", kamēr es gandrīz apvemjos no alkohola smakas, kas nāk no viņa mutes.
nenoliedzu, ka esmu tante un sēne pēc viņu standartiem, bet par draugu es saucu cilvēku, kurš saprot. neizskaidrojami, bet fakts - defaultā ir cilvēki, kuri saprot un tie, kuri nesaprot. ja es šobrīd daudz augstāk par kopēju vakara pavadīšanu klubā vērtēju vienu labu, garu sarunu ar cilvēku, kas saprot, tad es nesaprotu, kā būt un ko darīt ar maniem līdzšinējiem draugiem. should i let it go or should i try and fix it? vai man vajadzētu vienkārši ļaut, lai šī draudzība dabīgi nomirst vai arī turpināt censties atrast jaunu kopīgu valodu? valodu, kas ir pilnīgi jauna kā man, tā viņiem, bet kurā mēs varam runāt kopīgi.
protams, ir atšķirības. redz, man vēl nav pastāvīgas otras puses, tāpēc visas sarunas par attiecībām man automātiski šķiet garlaicīgas, jo es nespēju piedāvāt savu viedokli par kārtējo tēmu no sērijas "kāpēc viņš mani neiepazīstina ar saviem vecākiem" vai "kāpēc viņa man pārmet, ka es viņā neklausos".
protams, ir atšķirība arī tajā, ka nenoliedzami es visu mūžu esmu bijusi, esmu un palikšu meitene no laukiem, kurpretī pārējie ir dzimuši, auguši rīdzinieki. mani brīvdienās velk uz laukiem, es piedāvāju braukt ar teltīm pie ezera vai izbraukt ar riteņiem pa latgali. viņi turpretī atbild, ka teltī ir forši, bet viņiem vajagot dušu. un viņi sestdien nav gatavi braukt ārā 9os no rīta, jo pēc normālas 5dienas vakara ieballēšanas ir grūti piecelties.
op, un nonākam pie lielākā mūsu draudzības stūrakmeņa, i.e., kā pavadīt laiku, kad satiekamies? mans viedoklis ir tāds, ka katru reizi ir viens un tas pats piedāvājums no viņu puses - davai vakariņas un pēc tam ieballēt. jūhū. bet es esmu tik over ieballēšanai. viņi sauc mani par tanti un sēni. neiebilstu. mana prioritāte piektdienai ir izgulēties, lai kvalitatīvi pavadītu brīvdienas. mana prioritāte nav iet un ballēties, lai pavadītu vien no n-tajiem klonētajiem vakariem, kad būtībā nenotiek nekas jauns, jo 1) man nav skaidrs, kur ir tusiņš no tā, ka dzer, jo es alkoholu nelietoju, jo man tāpat ir labi; 2) man nav skaidrs, kāpēc kā galveno argumentu ballēšanai pa klubiem mani draugi min "varēsim satikties ar cilvēkiem un parunāties", jo, manuprāt, parunāšanās pie skaļas mūzikas par sarunu nosaukt nevar. labākajā gadījumā es savam paziņam bļaušu ausī un viņš manā ausī bļaus "es nesapratu, ko tu teici", kamēr es gandrīz apvemjos no alkohola smakas, kas nāk no viņa mutes.
nenoliedzu, ka esmu tante un sēne pēc viņu standartiem, bet par draugu es saucu cilvēku, kurš saprot. neizskaidrojami, bet fakts - defaultā ir cilvēki, kuri saprot un tie, kuri nesaprot. ja es šobrīd daudz augstāk par kopēju vakara pavadīšanu klubā vērtēju vienu labu, garu sarunu ar cilvēku, kas saprot, tad es nesaprotu, kā būt un ko darīt ar maniem līdzšinējiem draugiem. should i let it go or should i try and fix it? vai man vajadzētu vienkārši ļaut, lai šī draudzība dabīgi nomirst vai arī turpināt censties atrast jaunu kopīgu valodu? valodu, kas ir pilnīgi jauna kā man, tā viņiem, bet kurā mēs varam runāt kopīgi.