ludza - June 29th, 2009

ir jālaiž vaļā tas smagums.

es esmu brīva.

man pēdējā laikā ir divas domas - viena ir par vecumu un par to kaut kad ne tagad. bet otra ir par dzīvi. vārdu sakot, kopš augstskolas pabeigšanas jautājums "ko man iesākt ar savu dzīvi?" man ir kļuvis par visaktuālāko visā dienas kārtībā. es par to divus gadus domāju diendienā, piedevām vēl ar izbailēm katras dienas beigās secinot, ka pagājusi kārtējā diena, bet es vēl aizvien neesmu izdomājusi, ko īsti ar savu dzīvi darīt. un ar paniku, ka šitā tās dienas paies, kamēr es būšu veca un beigu beigās neko ar savu dzīvi neizdarījusi. bet tas par vecumu jau ir cits stāsts.

lūk, kāpēc mani šis jautājums tā nomoka. savā mūžā esmu mācījusies divās ļoti nopietnās skolās, abas reizes izdarot šādu izvēli vai nu vecāku vai vienkārši "a visi tā dara, kāpēc lai es nedarītu" dēļ. un katru reizi es esmu mocījusies (mācījusies), gandrīz izlaizdama garu. nu tur visādas veselības problēmas, čīkstēšanas, nafig man to vajag, kur man šitais viss noderēs, blā, blā, blā. un abas reizes pabeigt skolu mani piespieda tikai viena doma - viss, kad es pabeigšu, tad gan es beidzot darīšu to, ko gribu, tad es beidzot atpūtīšos.

pabeidzu. bet tad tik sākās. viens darbs, nē, šitais man pie dūšas neiet, jādara taču kaut kas, kas dzīvē patīk. dzīve taču nav ģenerālmēģinājums, mani atbalstīja draugi. otrs darbs. nē, tas debīlais priekšnieks mani kapā iedzīs. trešais darbs, ak dievs, pilnīgā garlaicība, es taču nosprāgšu šitādā depresijā. ceturtais darbs. un panika pa diviem gadiem tikai auga augumā. jautājums "ko man darīt ar savu dzīvi?" kļuva arvien aktuālāks un aktuālāks. man taču vairs nav astoņpadsmit, citi manā vecumā jau bērnus dzemdē, precas, a man pat nopietna drauga nav. un vispār - es pat nezinu, kas man patīk! vai arī - man patīk pārāk daudz kas! vienā brīdī es piesakos brīvprātīgajā darbā, nākamajā domāju, ka uztaisīt pašai savu biznesu būtu nejēgā kruti, bet vēl nākamajā domāju, ka vajadzētu iet, kur stabila mēnešalga, tātad par ierēdni.

un sūdzos. tad atūtas par maz. tad tie nervi. veģetatīvā distonija, kā nekā. no kā tā ceļas? protams, ka no tā, ka nedaru to, ko pati gribu. apspiež sevi, mazā nabadzīte. mamma žēlo, dakteri raksta čupām zāles, a es tik slīgstu depresijā, ka papildus tam, ka es, ak dievs, nezinu, ko darīt ar savu dzīvi, es vēl savu ķermeni ar ķīmijām bendēju. gribu brīvdienas, jo nedabūju taču kārtīgi atpūsties. gribu no rītiem nākt vēlu uz darbu, jo nevaru taču tik agri piecelties. gribu vakaros noskatīties visas grejas anatomijas sērijas, jo nevar taču tikai strādāt un strādāt. gribu mācīties, bet akaliņās, man tik grūti, tik grūti to visu.

vot, ideālais darbs man būtu strādāt national geographic par ceļojumu žurnālisti, izdomāju. i ceļot varētu, i bildēt, i atpūsties. nu un vēl trīs bērnus un vīru, un suni, un ģimenes māju, un pavadīt daudz laika uz vietas ar bērniem. tipa, a davai, dieviņ, par visām manām ciešanām tagad man uz zelta paplātītes da visu - ar trīs vēlēšanām man tur nav ko iesākt, davai uzreiz kādas simts. pasaule man laimi parādā par to, ka es vispār esmu piedzimusi. opā.

aplauzos. izrādījās, ka neviens man neko nav parādā. neviens arī neteica, ka dzīvei jābūt vieglai. neteica jau arī, ka nē, tu neko nedabūsi, tikai - tik, cik mācēsi paņemt. slavenais latviešu sakāmvārds "ko sēsi, to pļausi", manuprāt, ļoti vietā.

pietiek sapņot par princi baltā zirgā, meitenīt, prinči kokos neaug. un ticība liktenim arī nenozīmē sēdēt rokas klēpī salikušai un žēloties par to, ka neviens nemīl, ka nav kas mājās ar siltām vakariņām sagaida, bet tajā pašā laikā gaidīt, kad tas viss nez no kurienes uzradīsies. izskatīgi, gudri, bagāti vecpuiši ar lielisku humora izjūtu neiedomājas lielpilsētā klauvēt pie vientuļu meiteņu durvīm, lai tās momentā bildinātu, dāvinātu villu francijā un pēkšņi uzdāvinātu viņām jaunu, laimīgu dzīvi. pelnrušķīte jau arī pamatīgi papūlējās, lai savu princi dabūtu. i mean, ielīst ķirbī ar ekstra mazām kurpēm kājās un piecu minūšu laikā ballē savaldzināt princi - nu, tur ir jābūt treniņam!