ludza - June 15th, 2009

žuks mazais. vot, pirms diviem gadiem man viņu nevajadzēja, viņš nāca pie manis, mēs taisījām vistu saldskābajā mērcē un cepām šokolādes kūku. viņš mani veda uz jūru, somā paņēmis arbūzu, mēs līdām vecāķu bērnudārzā pāri žogam, un viņš mani bildēja saulrieta gaismā pie jūras. un es teicu nē, nē, jo man bija tikko salauzta sirds viena cita žuka dēļ. un viņš bieži palika pie manis, mēs gulējām vienā gultā, bet es toreiz neko vairāk nevarēju tās savas salauztās sirds dēļ. un tā viņš mani ārstēja. kā plāksteris. rūpējās. dikti.

un es viņu palaidu garām, jo man toreiz vajadzēja tikai to otru un viss. tagad viņš atkal ir uzradies, mēs atkal kopā taisam vakariņas, guļam vienā gultā un skatāmies filmas. un vairāk nekā. bet tad es pēkšņi sajūtu, ka manas sajūtas ir mainījušās. bet tad viņš pēdējā ballītē aiziet kopā ar vienu citu dūdiņu. un te nu mans stulbais sieviešu prāts sāk cīniņu - vai tas tāpēc, ka viņš joprojām domā, ka es esmu unavailable vai arī tāpēc, ka es viņu vairāk vienkārši neinteresēju?

jā, es zinu, divi gadi ir ilgs laiks. un es laikam atmetīšu visas tās komeitenesdrikstunkonedrikst fīčas un vienkārši viņam pajautāšu. tas gan varētu skanēt diezgan stulbi - eu, atceries, es pirms diviem gadiem tev ļoti patiku, bet man bija pofig par tevi? guess what? es esmu beidzot izdomājusi, ka tu man tomēr arī patīc. ou mai gād.