(no subject)
Jun. 13th, 2009 | 11:16 pm
nu nē, nē, nē. ir pagājusi knapi nedēļa, kopš esmu atgriezusies. un atkal atgriežas tā drausmīgā sajūta. ka man kāds rautu ārā kādu iekšējo orgānu, vot, tik daudz sāp. ka es atkal jūtos tik drausmīgi, drausmīgi viena, tik pamesta, tik nemīlēta. es atbraucu un te viņi visi atkal ir. tie visi foršie cilvēki. tikai es nevaru, nevaru ar viņiem izturēt, jo es jūtos nu tik neforša, ka līdz bezgalībai.
un te man atkal ir jāiet uz kaut kādu ballīti, lai satiktu visus vecos kursabiedrus. un es cīnos pati ar sevi. jo no vienas puses man tik ļoti gribas iet un ieslēgt klikšķi uz to meiteni, kas es biju pirms diviem gadiem. uz to smuko, jautro, gudro meiteni, to, kuru visi mīlēja un kura visus mīlēja. un tajā pašā laikā tik ļoti negribas, jo es vairs neesmu tā meitene, un es vairs nespēju pārslēgties tik viegli kā agrāk. un es pēc šiem pasākumiem vienmēr jūtos tik nenormāli iztukšota. izsmaidījusi gada normu. a gribētos aiziet un pasūtīt viņus visus kakāt. un pateikt - kas jūs tiešām nesaprotat? kas jūs man esat par draugiem, ka jūs nesaprotat? kā jūs varat nesaprast to manu bezjēdzības sajūtu, to manu drausmīgo lielo nafig attiecībā uz visu dzīvi? kā jūs varat dzert un smieties, un kā jūs varat bērnus radīt un precēties, vai tad tiešām jūs nekad nejūtat to milzīgo bezjēdzību? to tukšumu, to kas klauvē vakaros kaut kur pie sirds stūrīša.
ak dievs, es negribu atkal raudāt. es negribu atkal gruzīties par šo visu. man vairs nav spēka to darīt. arī tā ir bezjēdzība - gruzīties par bezjēdzību.
ir tikai kaut kas jādara, vai ne? kaut kā jākruķī sava dzīve uz priekšu, nedrīkst apstāties. nedrīkst domāt. ir kaut kam jāseko. un jātic, ka es tikšu atpakaļ sliedēs, ka es atkal sajutīšu jēgu.
un te man atkal ir jāiet uz kaut kādu ballīti, lai satiktu visus vecos kursabiedrus. un es cīnos pati ar sevi. jo no vienas puses man tik ļoti gribas iet un ieslēgt klikšķi uz to meiteni, kas es biju pirms diviem gadiem. uz to smuko, jautro, gudro meiteni, to, kuru visi mīlēja un kura visus mīlēja. un tajā pašā laikā tik ļoti negribas, jo es vairs neesmu tā meitene, un es vairs nespēju pārslēgties tik viegli kā agrāk. un es pēc šiem pasākumiem vienmēr jūtos tik nenormāli iztukšota. izsmaidījusi gada normu. a gribētos aiziet un pasūtīt viņus visus kakāt. un pateikt - kas jūs tiešām nesaprotat? kas jūs man esat par draugiem, ka jūs nesaprotat? kā jūs varat nesaprast to manu bezjēdzības sajūtu, to manu drausmīgo lielo nafig attiecībā uz visu dzīvi? kā jūs varat dzert un smieties, un kā jūs varat bērnus radīt un precēties, vai tad tiešām jūs nekad nejūtat to milzīgo bezjēdzību? to tukšumu, to kas klauvē vakaros kaut kur pie sirds stūrīša.
ak dievs, es negribu atkal raudāt. es negribu atkal gruzīties par šo visu. man vairs nav spēka to darīt. arī tā ir bezjēdzība - gruzīties par bezjēdzību.
ir tikai kaut kas jādara, vai ne? kaut kā jākruķī sava dzīve uz priekšu, nedrīkst apstāties. nedrīkst domāt. ir kaut kam jāseko. un jātic, ka es tikšu atpakaļ sliedēs, ka es atkal sajutīšu jēgu.