(no subject)
Jun. 12th, 2009 | 02:41 pm
šodien ir eksistenciālās skumjas diena. skumja par aizejošo un pagājušo laiku. par to, ka vecāki no aprūpētājiem kļūt par aprūpējamajiem. skumja par vecvecākiem, kas izdziest. un skumja par to, ka manā atmiņā daudz spilgtākas ir beigas, ka es vairs nespēju atcerēties savus vecvecākus spēka gados, es viņus atceros tikai tādus - vārgus, aprūpējamus, dziestošus. skumja par to, ka dzīve patiesībā ir atvadu virkne. es tikko paspēju pierast, iemīļot, iedraudzēties (jo es to daru ļoti lēni), kad man tas cilvēks jau jālaiž vaļā. un nekā tu nevari paturēt.
es vienmēr esmu gribējusi būt veca. veca un gudra. bet nupat man liekas, ka vecums ir tik šausmīgs, jo ilgāks, jo šausmīgāks, ka es viņu negribu. tev paliek tikai spilgtākās atmiņas, kuras tāpat novecojušajā prātā kļūst izkropļotas. un pēdējie desmit, divdesmit, varbūt pat trīsdesmit gadi ir viena vienīga gaidīšana. milzīgs laiks, lai pārdomātu jau pagājušo dzīvi, izmisīgi censtos vēl atstāt kādas paliekas, varbūt dārziņu iekopt, varbūt jaciņu mazbērniem uzadīt, varbūt savas atmiņas pierakstīt.
un mana vecmāmiņa, mana mīļā mīļā vecmāmiņa, viņa dziest. viņai vairs nevar uzticēt zāļu dzeršanu, jo viņa mēdz aizmirst, ko ir iedzērusi un ko nē. pirmo pus dienu viņa noguļ gultā. un otro pusi mēģina iekustēties. un tad atkal ir jāiet gulēt. un pa miegam viņa mēdz daudz runāt un vaidēt. un viņa, mana vecenīte, viņa visu savu mūžu ir bijusi tik sasodīti laba, visu visiem atdevusi, ka man gribētos, lai viņa vienkārši rupji nolamājas, lai vismaz izrāda savas dusmas. bet viņa tikai klusu cieš, viņa vairs nepiedalās sarunās un acis viņai bieži paliek mitras. un es taču nevaru no viņas atvadīties. ne jau no manas vecmāmiņas, pie kuras es esmu pavadījusi gandrīz visas vasaras līdz savai apzinīgajai pieaugšanai. ne jau no vecmāmiņas, kurai esmu bijusi vismīļākā mazmeitiņa. no vecmāmiņas, kura ir devusi man vārdu.
un kā lai izsāp šito? kā lai izsāp šito vēl tik daudzas reizes visa mūža garumā?
es vienmēr esmu gribējusi būt veca. veca un gudra. bet nupat man liekas, ka vecums ir tik šausmīgs, jo ilgāks, jo šausmīgāks, ka es viņu negribu. tev paliek tikai spilgtākās atmiņas, kuras tāpat novecojušajā prātā kļūst izkropļotas. un pēdējie desmit, divdesmit, varbūt pat trīsdesmit gadi ir viena vienīga gaidīšana. milzīgs laiks, lai pārdomātu jau pagājušo dzīvi, izmisīgi censtos vēl atstāt kādas paliekas, varbūt dārziņu iekopt, varbūt jaciņu mazbērniem uzadīt, varbūt savas atmiņas pierakstīt.
un mana vecmāmiņa, mana mīļā mīļā vecmāmiņa, viņa dziest. viņai vairs nevar uzticēt zāļu dzeršanu, jo viņa mēdz aizmirst, ko ir iedzērusi un ko nē. pirmo pus dienu viņa noguļ gultā. un otro pusi mēģina iekustēties. un tad atkal ir jāiet gulēt. un pa miegam viņa mēdz daudz runāt un vaidēt. un viņa, mana vecenīte, viņa visu savu mūžu ir bijusi tik sasodīti laba, visu visiem atdevusi, ka man gribētos, lai viņa vienkārši rupji nolamājas, lai vismaz izrāda savas dusmas. bet viņa tikai klusu cieš, viņa vairs nepiedalās sarunās un acis viņai bieži paliek mitras. un es taču nevaru no viņas atvadīties. ne jau no manas vecmāmiņas, pie kuras es esmu pavadījusi gandrīz visas vasaras līdz savai apzinīgajai pieaugšanai. ne jau no vecmāmiņas, kurai esmu bijusi vismīļākā mazmeitiņa. no vecmāmiņas, kura ir devusi man vārdu.
un kā lai izsāp šito? kā lai izsāp šito vēl tik daudzas reizes visa mūža garumā?