ludza - June 8th, 2009

kopējā šībrīža sajūta ir kā ievārījums. boom, un esmu iesviesta atpakaļ, tā it kā nekur nebūtu braukusi. boom, un tu atgriezies laikā, kur nekas nav mainījies. pārmaiņas ir manī pašā.

es guļu kā bērns - jau četras naktis nogulētas bērna miegā bez nevienas pamošanās reizes. un kas vēl vairāk - bez nevienas tabletes. un tur projām pēkšņi viss bija tik skaidrs. tā it kā mani ievirzītu atpakaļ sliedītēs. sajūta, ka ir forši, ka viss notiek, ka man patīk.

tikai paturēt to un nelaist vaļā. tikai neļauties un nekļūt atkal par nervozu ezi, kas nepārtraukti sēž sarāvies. tikai ļaut, lai viss notiek.

vot kāda štelle. ir milzīga sajūta, ka man nepieciešama tāda pati sakārtošana kā manam darba galdam. pilns ar apšvīkātām lapām, kuras īsti ārā nevar mest, jo tur sarakstīti mani ķellējumi un breinstorms par projektiem, tātad būtībā derīga informācija. tikai absolūts klasifikācijas trūkums. tātad - ko es daru? izšķiroju lapiņas, galīgos skribelējumus ar suņu zīmējumiem un švīkām, kas parasti top telefonsarunu laikā, metu ārā. pārējos sadalu projektu kaudzītēs. tad iekšā kabatiņās un visbeidzot mapītēs hronoloģiskā secībā. galds tīrs un kārtīgs.

tāpat prasās ar manām domām, kas gadiem velkas pakaļ un neliek mierā. pilnīgi prasās tāds galīgais lēmums uz katru no tām, zīmogs ar "denied" vai "accepted" virsū un atvilktnē iekšā. vot, tur šmariks juris, divpadsmitā klase - pirmais puisis, kas mani pameta. aha, bija sāpīgi, bet piedodu. tātad zīmogs "piedots" un marš plauktiņā. vot, tur aerobikas sacensības, piektā klase - mani ielika rezervistos, kur lika tikai pavisam tizlās meitenes. aha, pārdzīvoju nenormāli, bet esmu izaugusi galīgi ne tizla taču, varu riteni stibīt katru dienu augšā lejā no saviem bēniņiem. tātad zīmogs "corrected" un plauktiņā iekšā.

nu un visu šitā. tas laikam saucas salikt sevi pa plauktiņiem. jo es gribu būt ar tendenci uz plus zīmi, bet ir lietas, kas man neļauj dzīvot. un ir sajūta, ka jālaiž viņas beidzot vaļā.