ludza - May 3rd, 2009

nodzīvoju visas šitās dienas pilnīgi apdullusi - it kā brīvdienas, sauļojamies, ravējam zemenes, braucam ar riteni, taisam daudz ēst, bet kaut kas neliek mieru. nu, tas stulbais nemiers. šodien beidzot pierāpoja - tā ir mana šausmonīgā pareizuma apziņa, ka es neesmu izmācījusies. saistībā ar skolu man jāpieņem kaut kāds lēmums, lai dabūtu nost to no kakla. un akaliņās - viss mans ķermenis pilnīgi fiziski brēc, ka nē, vairs nekādu slodzi bez darba, mī un žē, pietiek jau ar to pašu. bet iekšējā teicamniece dumpojas un nemitīgi domā, kā viņa varētu paspēt sarakstīt visus parādus līdz aizbraukšanai.

es izlēmu. kārtošu vienu priekšmetu. to, kas man liekas interesants. mana mazā mīļā teicamniecīt, nu samierinies, lūdzu. es treidoju sēdēšanu pie grāmatām pret braukšanu ar riteni un iešanu uz baseinu. jo manam ķermenim to ļoti, ļoti vajag.

vispār šajās dienās esmu apēdusi kādu kilogramu lociņu, spinātu, redīslapu un pieneņlapu. vitamīnu bumba. jātiek uz kājām.