mī un žē
Apr. 13th, 2009 | 06:15 pm
tā nenormālā vēlme būt perfektai ir visa ļaunuma sakne. saproties, es gribu visu. es nenormāli gribu vīru un trīs bērnus, un suni, un māju laukos. un es arī nenormāli gribu būt viena un neatkarīga, un dzīvot pilsētā ūberstilīgā dzīvoklī, vazāties pa visiem iespējamajiem pārtijiem, būt pilnīgi kreizī, bezatbildīga, ģērbties superīsos svārkos un augstpapēžu kurpēs. un vēl es gribu nodarboties ar jogu un pievērsties ajūrvēdai, un aizbraukt uz indiju, un nodarboties ar labdarību, un būt neeeenormāli laba, tāda, par kuru raksta united nations weekly. un vēl es gribu būt superkarjerassieviete, kura strādā investīciju bankā, staigā perfektā kostīmiņā, vienkārši spīd, nē, žilbina visus ar savu intelektu mītingos. un vēl es gribu gadu aizbraukt mācīties maģistru spānijā. un arī anglijā. pabeigt oksfordu, būt nereāli gudra un pasniegt pasaules labākajās augstskolās visādas menedžmenta gudrības. un tad es vēl gribētu mēnesi ceļot viena pati pa dienvidameriku, iegūt bomzīgus draugus, ar kuriem filozofēt par dzīves jēgu. un vēl es ļoti gribu strādāt par suņu staidzinātāju, jo man dikti patīk suņi, kaut kur amerikā. un vēl es gribu sarakstīt grāmatu par to, kas ir dzīves jēga un kā cīnīties ar veģetatīvo distoniju un depresiju. un pēc tam konsultēt visus tos nabaga cilvēciņus, kam ir šīs kaites. vēl es gribu izmācīties par ķirurģi un veikt ūbersarežģītas neiroķirurģiskas operācijas, glābt cilvēku dzīvības. un vēl es ļoti gribu strādāt par manikīri, jo man ļoti patīk ņemties ap nagiem. un teikt - jā, es pametu savu superkruto darbu un superkruto izglītību, jo es sapratu, ka dzīvē ir svarīgākas citas vērtības, jā, jo tās finanses ir sūds un man nedod gandarījumu, bet tagad gan es esmu laimīga, lakojot citiem nagus, jo esmu saskaņā ar sevi. vēl es gribētu izskatīties kā supermodele, staigāt augstos papēžos un blondos, garos matos. un vēl es gribētu izskatīties tāda pilnīgi alternatīva, nogriezt matus uz nullīti, valkāt dabīgas eko drēbes un atbalstīt zaļos cīņā par pasaules ekosistēmu.
un vēl es neeenormāli gribu mašīnu. es pat esmu noskatījusi konkrētu piedāvājumu. tāds nieks kā nauda. bet es taču varu aizņemties no vecākiem. un atdot katru mēnesi pa simts latiņiem, ne? bet akaliņās - noliekam pretī manu milzīgo vainas sajūtu par šitādiem tēriņiem, nē, nē, es taču gribu būt laba meitene. un labas meitenes netērē vecāku naudu, bet gan pelna pašas, dzīvo skromno, nepērk nekādas jaunas šmotkas un mēnesi pa mēnesim atliek krājkontā, lai beigās sūri, grūti nopelnītu savu mazo mašīnīti. un labas meitenes vispār izcieš visu ko, jo pēc ciešanām, kā mums vienmēr mācīts, nāk kaut kas labs. un bez ciešanām tu vispār nevari novērtēt to labo, kas nāk. jo ciešanas, tas ir kruta. jo katrs, kas pārcietis tās eksistenciālās mokas, pēc tam ir tik kruts, tik kruts. kā viesturs dūle pēc indijas.
sanāca gari, bet tā vēlme būt perfektai un ar to es domāju būt perfektai VISĀS jomās, tas mani nogalina. nekur jau nepaliek vietas īstajai ludzai, un beigu beigās sanāk, ka ludza, nespēdama izvēlēties (jo ak mans dievs, ja nu es aizbraucu uz austrāliju staidzināt suņus, bet man tajā pašā laikā latvijā būtu uzradusies mana mūža mīlestība, ar kuru mēs jau audzinātu trīs bērnus!), divus gadus vienkārši sēž un baidās no tā, kas būs, ja viņa izdarīs to vai neizdarīs šito. un vainas apziņa tikai aug un aug. un kad viņa visu mūžu sevi ir uzskatījusi par vienkārši neeeenormāli neglītu (jo viņai tikai tas vien ir skandināts - ak dievs, cik tu esi neeeenormāli tieva - visu mūžu, jā, jā, miljoniem reižu), viņa nejauši sevi ierauga pirts stikla durvīs un vienkārši nobīstas. jo viņa tur izskatās, ak dievs, smuka!!!!! ludzai ir šoks, viņa atkal sevi vaino, ka visu mūžu sevi vainojusi un blā, blā, blā, apburtais loks turpinās.
mī un žē.
p.s. nu tur visam vēl klāt tas, ka es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka esmu absolūti netalantīga. ne uz ko. par talantu katru gadu pirmajai pamanīt piemājas teritorijā visādus līķīšus (ka es saku, intuīcija) es nemaz nerunāšu. jo tādus talantus es negribu. un akaliņās - ir vismaz simts talantu, ko es gribu. bet nu nevar visu dabūt, ka tev saka!!!! choose and be happy with what you choose, as simple as that. ludza nevar. ludzai grūti. ludza nevar būt viena. un nevar būt ar kādu kopā.
un vēl es neeenormāli gribu mašīnu. es pat esmu noskatījusi konkrētu piedāvājumu. tāds nieks kā nauda. bet es taču varu aizņemties no vecākiem. un atdot katru mēnesi pa simts latiņiem, ne? bet akaliņās - noliekam pretī manu milzīgo vainas sajūtu par šitādiem tēriņiem, nē, nē, es taču gribu būt laba meitene. un labas meitenes netērē vecāku naudu, bet gan pelna pašas, dzīvo skromno, nepērk nekādas jaunas šmotkas un mēnesi pa mēnesim atliek krājkontā, lai beigās sūri, grūti nopelnītu savu mazo mašīnīti. un labas meitenes vispār izcieš visu ko, jo pēc ciešanām, kā mums vienmēr mācīts, nāk kaut kas labs. un bez ciešanām tu vispār nevari novērtēt to labo, kas nāk. jo ciešanas, tas ir kruta. jo katrs, kas pārcietis tās eksistenciālās mokas, pēc tam ir tik kruts, tik kruts. kā viesturs dūle pēc indijas.
sanāca gari, bet tā vēlme būt perfektai un ar to es domāju būt perfektai VISĀS jomās, tas mani nogalina. nekur jau nepaliek vietas īstajai ludzai, un beigu beigās sanāk, ka ludza, nespēdama izvēlēties (jo ak mans dievs, ja nu es aizbraucu uz austrāliju staidzināt suņus, bet man tajā pašā laikā latvijā būtu uzradusies mana mūža mīlestība, ar kuru mēs jau audzinātu trīs bērnus!), divus gadus vienkārši sēž un baidās no tā, kas būs, ja viņa izdarīs to vai neizdarīs šito. un vainas apziņa tikai aug un aug. un kad viņa visu mūžu sevi ir uzskatījusi par vienkārši neeeenormāli neglītu (jo viņai tikai tas vien ir skandināts - ak dievs, cik tu esi neeeenormāli tieva - visu mūžu, jā, jā, miljoniem reižu), viņa nejauši sevi ierauga pirts stikla durvīs un vienkārši nobīstas. jo viņa tur izskatās, ak dievs, smuka!!!!! ludzai ir šoks, viņa atkal sevi vaino, ka visu mūžu sevi vainojusi un blā, blā, blā, apburtais loks turpinās.
mī un žē.
p.s. nu tur visam vēl klāt tas, ka es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka esmu absolūti netalantīga. ne uz ko. par talantu katru gadu pirmajai pamanīt piemājas teritorijā visādus līķīšus (ka es saku, intuīcija) es nemaz nerunāšu. jo tādus talantus es negribu. un akaliņās - ir vismaz simts talantu, ko es gribu. bet nu nevar visu dabūt, ka tev saka!!!! choose and be happy with what you choose, as simple as that. ludza nevar. ludzai grūti. ludza nevar būt viena. un nevar būt ar kādu kopā.