ludza - March 30th, 2009

man liekas, es tūlīt noģībšu. man nepārtraukti salst. visu sestdienu nevarēju atslēgties no sava stresa, tad svētdien atslēdzos un visu dienu staigāju tādā kā mākonī, jo ļoti reiba galva. vakar vakarā beidzot sajutos labi, bet tad visu nakti sapņoju, kā manā dzīvoklī laužas iekšā zagļi, jo ārā notiek valsts mēroga revolūcija. līdz ar to šorīt, pieskaitot klāt vēl arī laika maiņu, jūtos baigi jocīgi. varbūt tā doma par slimības lapu nemaz nebūtu zemē metama.

kādreiz nākotnē es gribētu nokļūt indijā tieši pēc musoniem, kad plūdi jau ir beigušies un apkārt viss ir zaļš, zaļš. un es gribētu atkal justies labi, bez bailēm, bez sliktas dūšas, bez dunošas sirds.

es šobrīd dzīvoju tādā kā mākonī. viss, ko es sapņoju, man liekas pārāk reāls un, no rīta pamostoties, es nesaprotu, vai maz esmu gulējusi. bet dienas beigās man vienmēr jādomā, kur paskrēja diena, jo esmu bijusi ietinusies biezā, puscaurspīdīgā vatē un atslēgusi apziņu.

iespējams, ar savām sliktajām dūšām, mūžīgo akmeni vēderā, mans ķermenis pauž stresu, tādā veidā vēloties nospraust robežas, cik tālu apkārtējā pasaule var ienākt manī. problēma, ka šīs robežas liedz arī man izkļūt pasaulē. es esmu neglābjami iesprūdusi kaut kur pa vidu.