mācītāji
Mar. 25th, 2009 | 03:50 pm
man tikko ienāca prātā, ka man ir visai īpatnēja attieksme pret mācītājiem. respektīvi, es pret viņiem izturos kā pret garīgi slimajiem - tipa, mēs viņam neteiksim, ka viņš nav napaleons, kaut gan visi zinam, ka viņš nav. vienu mācītāju es personiski pat labi pazīstu. un man katru reizi, kad viņu ieraugu, ieslēdzas tāds sevis apvaldīšanas mehānisms. tipa, ok, tagad kontrolē savu leksiku un, nedod dies, nesāc stāstīt, ka tu netici dievam.
bet tajā pašā laikā es pret viņu izjūtu milzīgu cieņu. es ticu, ka viņš morāles normas un to, kas ir labs/ļauns, zin labāk par mani.
un tad kopā sanāk, ka es mācītājus uztveru mazliet kā zīlnieces - man mazliet liekas, ka viņi ir jukuši, bet tajā pašā laikā drusku gribas viņiem ticēt.
bet tajā pašā laikā es pret viņu izjūtu milzīgu cieņu. es ticu, ka viņš morāles normas un to, kas ir labs/ļauns, zin labāk par mani.
un tad kopā sanāk, ka es mācītājus uztveru mazliet kā zīlnieces - man mazliet liekas, ka viņi ir jukuši, bet tajā pašā laikā drusku gribas viņiem ticēt.