ludza - March 22nd, 2009

apsēžos, iekārtojos ērti, plaukstas uz augšu, ieslēdzu meditācijas mūziku. dziļi ieelpoju, skaitot līdz četri. aizturu elpu līdz divi. lēnām izelpoju. aizturu elpu līdz divi. koncentrējos uz elpu. sasodīts, aizmirsu nopirkt maizi. elpoju, viens, divi, trīs četri. aizturu elpu. līdz astoņiem uztaisīšu vakariņas, pēc tam pie televizora ēdīšu. kas šovakar pa televizoru? ā, pareizi, jāelpo, viens, divi, trīs, četri. labi, bet ja man arī rīt būs temperatūra? un mašīnas nav, tātad tīšos sarkanajā šallē un iešu ar kājām uz darbu, līdz otrdienai jāuztaisa naudas plūsma. sasodīts, elpo, meitene!!! elpoju. ļauju prātā nākt abstraktiem tēliem. nāk mazi melni indiešu bērni ar bundziņām. mazi melni mani baiļu dēmoni. iedomājos, ka ieelpoju svaigu, baltu gaismu, bet izelpoju pelēku visa sliktā masu. ieelpoju svaigu, baltu gaismu. kas tas? atkal kanalizācija? sasodīts, kā var tā smirdēt! elpo!!! izelpoju melnu, visa sliktā masu.

tad jau paliek vieglāk. iedomājos, ka esmu ēteriska, spīdīga būtne, kā eņģelis. izstiepju plaukstas un redzu pirkstgalos gaismu. sajūtu siltumu kaut kur no augšas. esmu gaiša, silta, manī plūst siltums taisni iekšā saules pinumā. siltums mani apņem tik patīkami, ka rodas sajūta, ka lēnām gremdējos siltā vannā. siltā, spožā gaisma tinas ap mani spirālē un mani visu ietin baudpilnā siltumā. patīkami.

atgriežos uz zemes. pamanu, ka mana elpa kļuvusi lēna un klusa, ka es vairs nejūtu savu paniski pukstošo sirdi. lēnām atveru acis un aptaustu savu ķermeni. saprotu, ka pāris minūtes man izdevies pilnībā atslēgties.

jēj, nav slikti priekš pirmās reizes.