ludza - February 16th, 2009

es daudz domāju par vecumu, par grumbām, par aizejošo un par savu vecmāmiņu, kas burtiski slīd mums ārā no rokām. es domāju par savu pirmo grumbu pierē no tā, ka es pārāk daudz pārdzīvoju par sīkumiem. es domāju par keitu vinsletu revolūcijas ceļā, arī viņai ir grumbas. man vienmēr ir gribējies būt vecai, bet es domāju par to, ka mans fiziskais ķermenis vecumā vairs nebūs tik spēcīgs un ka, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās. un tad kā jutās bendžamins batons?

vēl es domāju par savu dzīves sajūtu, kas ir tik briesmīgi mainīga un to, kā diezin jūtas citi. tīri fiziski. ielīst iekšā kādā citā un saprast, vai citi jūtas tāpat kā es. vai citiem arī ir tas briesmīgais nogurums.

vēl es domāju, ka man būtu mazāk jādomā.

es esmu tik dusmīga uz pasaules lietu kārtību jeb, konkrētāk, dusmīga par to, ka cilvēkam ir jāstrādā. es esmu dusmīga par to nenormālo ofisā novilkto, neefktīvi pavadīto laiku. un kādēļ tas viss? nauda. aha, pilsētās nauda groza pasauli. cilvēks ir nācis pasaulē, lai dzīvotu, nevis lai strādātu. kā atrast līdzsvaru starp to laiku, kas tiek pavadīts kā es gribu, un to, kas tiek pavadīts, lai nopelnītu to mazumiņu, kas vajadzīgs, lai pavadītu laiku kā es gribu? vienādojums ar diviem mainīgajiem, kādreiz man šitie padevās, bet realitātē viss ir savādāks un liekas, ka mainīgo ir vismaz četrreiz vairāk.