ludza - January 26th, 2009

nu, protams, ka krīze mani ir skārusi. bet arī bez tā visa es jutos kā sīpols, kam mizu pa mizai tiek lobītas kārtas, lai es beigu beigās nomizotu nost tās riebeklības, kas bija man virsū, atklātu savu kodolu un tad audzētu atkal virsū jaunas, bet skaistākas kārtas. vispār es sevi salīdzinu ar savu dzīvokli, kuru pēdējo divu gadu laikā es mazpamazām pamatīgi kārtoju - sviežu ārā visu veco, lai ir daudz vietas, kur palēnām salikt visu jauno. jo ar virspusēju tīrīšanu nekas nesanāk. vajadzīgs pamatīgs remonts. un mēs ar dzīvokli šajā ziņā ejam kopā. es gribu cerēt, ka vissliktākais jau ir aiz muguras un tagad es rāpšos tikai uz augšu. nu, ka vismaz tā overall tendence būs uz augšu.

šodien notika kaut kas ļoti jauks. kāds man tuvs un gudrs cilvēks man pirms gada teica - par naudu uztraukties nevajag, dari to, ko gribi un kas patīk, un nauda sekos. nu tad pirmo soli es esmu spērusi.

p.s. ja par krīzi, tad marija antuanete kādreiz teica "ja tauta nevar atļauties maizi, lai ēd kūkas", un tas bija viens no iemesliem lielajai franču revolūcijai. citos avotos gan kā šī teiciena autore minēta diāna de puatjē. tas nav svarīgi. kas ir svarīgi, ir daudz pozitīvās lietas. pirmkārt, viss kļūst lētāks. jau tas ir jauki. bet, kas ir vēl jaukāk un ko es gaidīju jau sen sen, ir tas, ka uzlabojas efektivitāte un īpaši tas vērojams cilvēku resursu jomā, respektīvi, servisa jomā manāma daudz laipnāka attieksme, jo cilvēki cenšas ienest uzņēmumā naudu un tādējādi nepazaudēt darbu. man tas patīk, jo jau ilgi es gaidīju, kad valsts birokrātiskajā aparātā man kāda no dāmiņām sakarīgi un, galvenais, laipni atbildēs uz maniem jautājumiem. tas pats attiecas uz oficiantēm. bet par ko man vislielākais prieks - autoserviss. es ceru, ka līdz šim rupjā attieksme (it sevišķi pret mazu blondu lēdiju, kas itin nekā nejēdz no mašīnām) būs klientiem (lasīt - mazajai blondajai lēdijai) daudz draudzīgāka un pirmos iedīgļus vēroju jau pirms pāris nedēļām.