ludza - January 13th, 2009

šodien laikam nebija pati piemērotākā diena, lai mācītos cilvēkiem pateikt "nē". tā vietā, lai izrunātos, izskaidrotu, ka man besī, ka manai brīvībai traucē ar neskaitāmiem telefona zvaniem un īsziņām naktīs, vārdu sakot, pasakot "nē" cilvēkam saprotamā valodā, es vienkārši vienā reizē pacēlu telefonu, sāku runāt savā hobita balsī (tipa, nenormāli īgnā, no kuras pēc manām domām jebkuram būtu jābūt skaidram, ka viņš ir not welcome), tas neiedarbojās un tad notika lūk kas. man smadzenēs pēkšņi iedegās lampiņa, sāka zvanīt zvaniņi vai notika vēl sazin kādas eņģeļu un dēmonu cīņas, kā rezultātā kāds man galvā pilnā rīklē kliedza "pasaki, pasaki, pasaki, pasaki, pasaki!". un es izspļāvu tikai vienu teikumu. za to nenormāli niknu un rupju. tur otrā galā kāds, kas izklausījās ļoti pārmīzis jēgu, pateica ļoti klusu "labi" un nolika klausuli.

rezultātā es neesmu vis solīdi pateikusi "nē", bet ļoti rupjā veidā atšuvusi cilvēku.

man it kā vajadzētu justies atvieglotai, ka viņš vairs nezvana, bet nez kāpēc es jūtos ļoti vainīga. ak dies.