un tā
Jan. 10th, 2009 | 04:33 pm
šorīt es atkal jutos briesmīgi tieva. svari rāda, ka tikai par vienu kīlo, bet tik un tā, ieguļoties solārijā (jo es piedevām jūtos arī pelēka), es sajutu visus savus kauliņus, aptaustīju ribas, uz kurām miesas tikpat kā nav, sataustīju divus mazus, izcilnus atslēgas kaulus, divus gurnu kaulus, divus nodauzītus ceļgalus un man gluži vai gribējās brēkt no tā, ka man visu mūžu jāstaigā bez neviena miesas kumosiņa uz kauliem. jo manā pasaulē sievietēm ir jābūt pilnīgām, nu labi, ja ne resnām, tad noapaļotām, katrā ziņā ne tādām, kurām roku vietā ir zobeni.
un tad es atbraucu mājās un izēdu vienu zupas šķīvi, vienu griķu ar vistu šķīvi, mandarīnu, četras maizes ar kazas sieru, vienu vējakūku un beigās arī krēmu brulē. un tagad es jūtos apšķebināta no tā visa, it sevišķi pēdējā. man ir lielas problēmas mīlēt savu ķermeni ziemas periodā. jo man pretēji citiem ziemā ēst negribas, un tad dažos mēnešos es izkūstu kā maza sniegpārsla palodzes saulē.
bet savādāk ir labi. es gribu iekonservēties savā dīvānā uz aitādas ar rūtaino segu un lasīt, lasīt, lasīt. un izlasīt visas pasaules grāmatas, es viņas burtiski riju. un man atkal negribas iet no mājas ārā, gribu būt sēne un uzspļauju visiem uzaicinājumiem kaut ko darīt. a jo man negribas.
vakaros es stundu nopļāpāju pa telefonu ar puisi, gandrīz kā vidusskolā. un man pat nav bail, es vienkārši runāju un klausos un domāju, ka nē, nē, ja šeit vispār starp mums kaut kas notiks, tad tikai tādā gadījumā, ja es to sagribēšu. un tad es atminu divus sudoku, un mans miegs ir klāt. un es guļu pa deviņām vai desmit stundām kā mazs bērns, sasegusies ar divām dūnu segām. un ir tik labi atkal gulēt, ka, kā jau teicu, man šeit gribas iekonservēties.
p.s. šogad, lai nejustos tik briesmīgi tieva kā parasti, es ziemā velku simts kārtas kā tāds sīpols. zem džinsiem man, piemēram, vienmēr ir garā termoveļa, ha, un zem dūnu vestes divi džemperi un vēl bītlene, ha. jo tieviem cilvēkiem arī ļoti salst un šogad salt man dikti negribas, jo man patīk ziema.
un tad es atbraucu mājās un izēdu vienu zupas šķīvi, vienu griķu ar vistu šķīvi, mandarīnu, četras maizes ar kazas sieru, vienu vējakūku un beigās arī krēmu brulē. un tagad es jūtos apšķebināta no tā visa, it sevišķi pēdējā. man ir lielas problēmas mīlēt savu ķermeni ziemas periodā. jo man pretēji citiem ziemā ēst negribas, un tad dažos mēnešos es izkūstu kā maza sniegpārsla palodzes saulē.
bet savādāk ir labi. es gribu iekonservēties savā dīvānā uz aitādas ar rūtaino segu un lasīt, lasīt, lasīt. un izlasīt visas pasaules grāmatas, es viņas burtiski riju. un man atkal negribas iet no mājas ārā, gribu būt sēne un uzspļauju visiem uzaicinājumiem kaut ko darīt. a jo man negribas.
vakaros es stundu nopļāpāju pa telefonu ar puisi, gandrīz kā vidusskolā. un man pat nav bail, es vienkārši runāju un klausos un domāju, ka nē, nē, ja šeit vispār starp mums kaut kas notiks, tad tikai tādā gadījumā, ja es to sagribēšu. un tad es atminu divus sudoku, un mans miegs ir klāt. un es guļu pa deviņām vai desmit stundām kā mazs bērns, sasegusies ar divām dūnu segām. un ir tik labi atkal gulēt, ka, kā jau teicu, man šeit gribas iekonservēties.
p.s. šogad, lai nejustos tik briesmīgi tieva kā parasti, es ziemā velku simts kārtas kā tāds sīpols. zem džinsiem man, piemēram, vienmēr ir garā termoveļa, ha, un zem dūnu vestes divi džemperi un vēl bītlene, ha. jo tieviem cilvēkiem arī ļoti salst un šogad salt man dikti negribas, jo man patīk ziema.