ludza - December 10th, 2008

ātri, kamēr neaizmirstu. lidoju ar lufthansa lidmašīnu uz islandi, bet mums paceļoties, stjuarte pēkšņi attaisa sānu durvis, jo ārā kaut kāda slikta smaka. nākošais, ko es saprotu, ir ka mēs nenormālā tempā gāžamies lejā. mēģinam nosēsties laukā, pārtriecamies pāri kokiem, tālāk seko mājas, starp kurām mēģinam lavierēt, tad pāri jūrmalas šosejai, tad atkal mājas, bams, es saprotu, ka esam ietriekušies, liesmas pār mani, es saprotu, ka viss sprāgst un es mirstu, manai sejai pāri iet liesmas, mana apziņa izslēdzas.

bezmaz vai ceļa gals.

neēšanas periods ir sācies. man atkal sāk durties kauli un rokas pārvēršas zobenos, ķermeņa klimata kontrole izslēdzas. un es tā centos, lai uzaudzētu savus trīs kilīšus, lai varētu sēdēt uz dibena, nevis kauliem.

mani nervi - fak jū, fak jū, fak jū!!!