ludza - November 10th, 2008

pirmkārt, jāapsveic visi mārtiņi. es nekad nerakstu visus tos daudz laimes ū tē tē, bet man ir arī lielas problēmas ar šo. jo apsveikt vajag, pāris cilvēkus pat apsveikt gribas, bet ar ko, ko teikt - tā ir problēma. jo man pašai personīgi liekas, ka vārda dienas ir tāds sūds, man arī dzimšanas dienas drausmīgi riebjas. es kaut kā esmu pazaudējusi šiem svētkiem jēgu. da visiem svētkiem, pa lielam. man tikai liekas, ka šādas dienas ir iemesls, lai atcerētos kādu. tas arī viss.

salidojumi ir sasodīta mērīšanās ar krāniņiem. entās reizes uzdots jautājums "kā iet?". entās reizes atbilde "lieliski. kā tev?". kā nospriedām ar vēl vienu kursabiedru bezdarbnieku, viss, ko viņi patiesībā grib zināt, ir "cik tu pelni?".

satikti daudz bijušie vīrieši. viens, ar kuru kopā kādā no iepriekšējiem salidojumiem iepazināmies un pēc pusstundas no pasākuma nosvīdām. pēc tam laikam uz kino vienu reizi aizgājām, nekas vairāk pēc vienas nakts sakariem parasti nesanāk. bet man viņš toreiz nu tāāāā patika. tāāāds vīrietis - skaists un gudrs, ar humora izjūtu. nē, nav ko tur - nekādas citas īpašības, izņemot to, ka viņš ir vienkārši nepieklājīgi izskatīgs (vēl joprojām), es viņā nepamanīju. acīmredzot. jo šogad, kad viņš ar mani sāka sarunu un veco labo laiku vārdā aicināja mani kaut kur tālāk, vienīgais, par ko es spēju domāt, bija - kā, nu kā man viņš varēja tik nenormāli patikt? šitais aprobežotais, jēlais donžuāns, kura vienīgā spēja ir labi izskatīties? sajutu baigo vilšanos. nu kāpēc ir tā, ka tad, kad viens vīrietis tev beidzot pievērš uzmanību (un tu par to esi domājusi divus gadus, kā atkal viņu salidojumā satiksi, kā jums viss atkal notiks, tāpat kā toreiz), tev pēkšņi viņu vairs nevajag??

un tad vēl viens. ar kuru mēs draudzējāmies (bez nekā vairāk) divus gadus, solīdamies nekad neuzsākt neko vairāk. un tad vienā vakarā izdzērām ruma pudeli, visi solījumi aizmirsās, pārgulējām, pēc tam mēģinājām tēlot pāri, bet nekas mums nesanāca. un es to tik ļoti pārdzīvoju, jo man vienmēr bija licies, ka ar viņu gan noteikti sanāks. bet mums nebija nekādas rozā brilles, mēs viens otru tik labi pazinām, ka kā pārim mums nebija interesanti. un mums viss beidzās, pat īsti nesācies. protams, ka beidzās arī draudzība. un tad pēc tam es gandrīz divus gadus sevi vainoju par to, ka mums nekas nesanāca, ka es nemācēju izveidot attiecības. un šausmonīgi, pilnīgi fiziski baidījos viņu satikt. un piektdien es viņu beidzot satiku. atkal stulbais jautājums "kā tev iet?", stulbās atbildes. un tad klusums. un tad es izspēru "klausies, mums taču vispār nav par ko runāt, vai ne?". un viņš teica "jā, bet man vienalga. es ar tevi varētu stāvēt un klusēt, tik labi es jūtos." un tad tā sajūta atgriezās. tā, kura bija, kad mēs bijām draugi. un man pēkšņi pieleca, ka mēs bijām tik stulbi, es biju tik stulba, ka nogriezu visus sakarus, kad mums tur nekas nesanāca. un ka patiesībā nesanāca tāpēc, ka mēs tik ļoti gribējām, lai ir kā visiem attiecību sākumā, bet mums jau bija attiecības divu gadu garumā pirms tam. un tagad es sevi mazliet moku, domādama, kā būtu, ja mēs būtu darījuši mazliet savādāk, turpinājuši būt tādi, kādi bijām, kad vienkārši draudzējāmies. bet viņam tagad jau ilgi ir meitene, ar kuru viņš jūtoties laimīgs.

es esmu pilnīgs attiecību frīks. man patiesībā nekad nav bijušas normālas attiecības, jo es neesmu spējusi to otru cilvēku pieņemt. un tagad es domāju, cik ilgi cilvēks var izturēt un būt viens un nelaist sev nevienu klāt, un pats par to pārdzīvot un nesaprast, un baidīties. es esmu izturējusi pusotru gadu, un man brīžiem ir sajūta, ka, ja man vēl šādi būs jādzīvo kaut viena diena, es nomiršu. bet savādāk es arī nemāku.

tā faktu un domu malšana manā galvā man par labu nenāk. tieši otrādi - mana galva draud uzsprāgt. lielāko dienas daļu es domāju par krīzi, par to, kas būs, ja es neatradīšu darbu, par to, kas būs, ja arī turpmāk mani ienākumi būs 100 lati mēnesī, kas nozīmē, ka nē, es, protams, nenomiršu, bet dabūšu visu laiku pavadīt savos laukos, viena pati, jo šeit dzīve ir lētāka. no otras puses mana galva man saka, ka man jau neko vairāk arī nevajag. apģērbu es nepērku, ārpus mājas neēdu, esmu atteikusies no manikīra/kosmetologa/friziera apmeklējumiem, manā skapī ir trīs pustukši plaukti ar drēbēm, jo pārējo esmu atdevusi labdarībai. un tikko man atnāk paziņojums, ka vakance, kurai es esmu pieteikusies, ir atcelta.

es esmu nogurusi, nogurusi, nogurusi. es neesmu normāli gulējusi gandrīz mēnesi. mani moka bezmiegs un, pat ja es aizmiegu, tie ir briesmīgi murgaini, drudžaini sapņi. pēdējo nedēļu man nav apetītes un līdz ar to arī enerģijas.

un tad ir tādi sīki darbi, haltūras, kuras es daru par kapeikām, kas nav mana laika vērtas. un tu tikai atver ziņu portālus - pie deviņām ziņām par parex banku ir tikai viena pozitīva - šodien svinam mārtiņus. reklāmu un sludinājumu pārbagātība. man viss jāuztver minūtes laikā, lai gan es arī dienā spēju tikai pa pusei pieslēgties, jo otra mana puse ir atslēgusies no daudzajām bezmiega naktīm. un tevi tikai močī - radinieki par to, kas tev būtu jādara, un draugi par to, kas tev nebūtu jādara. un vēl arī daktere, kas močī, ka tev jāļauj sev sajust. es viņai vairs nespēju maksāt, starp citu. bet visvairāk mani močī mans stulbais prāts, kurš dienā izdomā tūkstošiem domu un variantu, ko darīt, kā nenojūgties, dzīvojot laukos un nestrādājot jau vairākus mēnešus. ej sabiedrībā, viņš man saka. bet par kādu naudu, viņš atbild.

vēl pirms pusgada mani mēneša ienākumi bija desmitreiz lielāki. un ej, dārgā, tagad tiec galā ar to miskasti, kas šobrīd ir tava dzīve. ej, saņemies, domā pozitīvi. ejiet visi nahuj.