ludza - October 27th, 2008

latviešiem nav kārtībā ar humora izjūtu, man liekas. jo kas tas ir, ka visi jaunie (un arī ne tik jaunie) latviešu autori raksta šitos smagos gabalus. par alkoholiķiem, smagām cilvēkattiecībām, vienmēr ar tādu mūžīgu smeldzi, tā, lai ne tikai parauj lasītāju uz bimbu, bet vēl iegruza. tas tipa, lai mēs domātu, ka baigi daudz jēdzam no dzīves, vai? kaut vai tā pati ābele ar savu paisumu. smaga, grūta, depresīva grāmata. vienmēr tiem latviešiem tās traģēdijas dikti patīk, raudāt un ciest mums dikti tīk. rūdolfa blaumaņa noveles - tak visas uz skumjas nots. te bērnam ļauj noslīkt akā, te nabaga cietēja kristīne ar alkoholiķi ņemas, te liena ar veco mālnieku bez mīlestības apprecas.

es tā padomāju, ka tas laikam tāpēc, ka mums trūkst tāda nacionālistiska patosa. nu nav mums tēvijas karš uzvarēts, vienmēr mēs nabaga tautiņa okupēti un apspiesti. un vienmēr viss slikti.

vot būtu mums tāds latviešu džeroms kei džeroms, piemēram. moš es vienkārši neesmu informēta? m?

tas, ka piecos paliek tumšs, tas man liekas, kā teiktu mana omīte, ir pilnīgā dirsā. man, piemēram, liekas, ka, tikko ārā paliek tumšs, diena ir beigusies un jāiet gulēt.

tā pulksteņa griešana pilnīgi noteikti ir organisma čakarēšana. man riebjas tumsa. un tagad sanāk pusi no sava nomodā esošā laika pavadīt tieši tā - tumsā.

un vēl tā sasodītā ekonomiskā krīze...

es esmu tipiska čīkstoša latviete, kurai viss ir slikti, bet pašai slinkums (nav motivācijas, jo patīk čīkstēt) pacelt savu pakaļu, saņemties un beidzot kaut ko darīt. ehh, mans prāts ir daudz augstāk attīstītāks nekā mani nervi. k sožeļeņiju.