23
Sep. 28th, 2008 | 12:12 pm
man tūlīt būs divdesmit trīs gadi. maģisks cipars. man patīk nepāra skaitļi. tikai sajūta, ka laiks skrien pa ātru, bet es neko nepaspēju izdarīt - tā mani biedē. spogulī es ieraugu savas pirmās krunkas un redzu, ka mani vaibsti kļūst tādi kā asāki, kā jau tas ar gadiem notiek ar visiem cilvēkiem. bet tas mani nebiedē. i mean, es vienmēr esmu vēlējusies būt veca. veca un gudra. un šajā ziņā viss ir kārtībā - man patīk kļūt vecākai.
bet tad vēl ir tā otra puse. tas, kā es bērnībā biju izsapņojusi savu dzīvi. pēc manām toreizējām domām, divdesmit trīs gados man jau būtu izveidojusies vērā ņemama karjera jomā, kas piedevām man ļoti patīk. es taču biju gudrs bērns, es biju pilnīgi pārliecināta, ka savos divdesmit trijos es būšu jau no sērijas senior associate vai kas tamlīdzīgs. un vēl mana pārliecība bija, ka šajā vecumā es noteikti būšu atradusi savu īsto un vienīgo un, pat ja mums vēl nebūs divi bērni, es ap šo laiku vismaz būšu stāvoklī.
which is everything that i am not.
bet ja tā padomā, man toreiz arī likās, ka piecpadsmit gadi tas ir daudz, par trīsdesmit pat nerunājot - tā jau ir tante. lai gan patiesībā šobrīd es jūtos tā, it kā man būtu sešpadsmit. katrā ziņā es nepavisam sevi nevaru nosaukt par pieaugušu cilvēku, man vēl joprojām ir jocīgi, ja kāds mani uzrunā uz jūs.
nu jā, bet tie bērnības sapņi jau tomēr drusku sāp. ka tu nekļuvi par ugunsdzēsēju vai balerīnu. vienmēr ir mazliet sajūta, ka tu būtu pievīlusi kādu mazu bērniņu, kas uz tevi licis lielas cerības. kad izaugšu, viss būs savādāk. mani neapcels, es varēšu darīt to, kas man patīk. bet beigu beigās realitāte ir pavisam savādāka - tu jūties apcelts arī pieaugušo pasaulē. un kas vēl vairāk - tu piedevām jūties tik vientuļš kā nekad bērnībā.
bet tad vēl ir tā otra puse. tas, kā es bērnībā biju izsapņojusi savu dzīvi. pēc manām toreizējām domām, divdesmit trīs gados man jau būtu izveidojusies vērā ņemama karjera jomā, kas piedevām man ļoti patīk. es taču biju gudrs bērns, es biju pilnīgi pārliecināta, ka savos divdesmit trijos es būšu jau no sērijas senior associate vai kas tamlīdzīgs. un vēl mana pārliecība bija, ka šajā vecumā es noteikti būšu atradusi savu īsto un vienīgo un, pat ja mums vēl nebūs divi bērni, es ap šo laiku vismaz būšu stāvoklī.
which is everything that i am not.
bet ja tā padomā, man toreiz arī likās, ka piecpadsmit gadi tas ir daudz, par trīsdesmit pat nerunājot - tā jau ir tante. lai gan patiesībā šobrīd es jūtos tā, it kā man būtu sešpadsmit. katrā ziņā es nepavisam sevi nevaru nosaukt par pieaugušu cilvēku, man vēl joprojām ir jocīgi, ja kāds mani uzrunā uz jūs.
nu jā, bet tie bērnības sapņi jau tomēr drusku sāp. ka tu nekļuvi par ugunsdzēsēju vai balerīnu. vienmēr ir mazliet sajūta, ka tu būtu pievīlusi kādu mazu bērniņu, kas uz tevi licis lielas cerības. kad izaugšu, viss būs savādāk. mani neapcels, es varēšu darīt to, kas man patīk. bet beigu beigās realitāte ir pavisam savādāka - tu jūties apcelts arī pieaugušo pasaulē. un kas vēl vairāk - tu piedevām jūties tik vientuļš kā nekad bērnībā.