ludza - September 9th, 2008

ziniet visus tos pamācošos rakstus sieviešu žurnālos? par pašapziņas celšanu, pozitīvo domāšanu, atgūšanos pēc psiholoģiskām traumām un visu pārējo? piemēram tos, kuros ir uzskaitīti depresijas simptomi un kā no tās atbrīvoties. izej ārā, sajūti zāles smaržu, iedzer zāļu tēju, ej cilvēkos, uzliec no rīta kādu rotu, ko tev dāvinājis kāds, kas tevi mīl. nu visas šitās huiņas. tad lūk, pašās beigās šiem rakstiem gandrīz vienmēr ir teikts "ja šādi līdzekļi nelīdz, ir laiks domāt par profesionālu palīdzību". tas ir domāts psihoterapeits. tas ir uzrakstīts kā pēdējais striķītis, ar domu, ka šitam jau nu ir jāpalīdz. tāpat kā iedzert analgīnu. vismaz es no tiem rakstiem to tā esmu sapratusi.

es apmeklēju savu dakteri ar pārtraukumiem jau divus gadus, pēdējā gada laikā es pie viņas eju reizi nedēļā. tas bija mans pēdējais striķītis. šodien es viņai pateicu, ka man riebjas dzīvot. ka manai terapijai tieši tāpēc nav rezultāta, ka tā vienkārši buksē, tāpēc ka man vienkārši riebjas dzīvot. tas pat nav apspriežams. ļauj sev sajust, atļauj sev dusmoties, atvēli sev laiku, lai sajustu, ko tu gribi darīt. tas viss ir priekš kaķiem. jo man pašā saknē riebjas dzīvot. katram cilvēkam ir kaut kas, kas viņam drausmīgi riebjas. darbība. vēl man ļoti riebjas ravēt zemenes. es šo darbību nekad neesmu mīlējusi un nekad nemīlēšu. tāpat man iet ar dzīvošanu. man to darīt riebjas. man tā ir bijis, cik es sevi atceros. un atceros es sevi no divu gadu vecuma.

es neesmu normāla, es zinu. viens no maniem priekšniekiem man kādreiz mēģināja iestāstīt, ka normalitāte neeksistē. un kā vēl eksistē, tu nožēlojamais alkoholiķi. tieši tad, kad tu neesi normāls, tu tik ļoti sajūti, ka normalitāte eksistē gan.

par šo grāmatu man ir daudz kritikas:
1) grāmatas sākumā elfijs apraksta tēva sarakstīto grāmatu, kurā ir pieminēti tēva divi brāļi un viena māsa. BET grāmatas beigās, kad mirst omīte (tēva māte), tēvs viņai pēkšņi ir vienīgais bērns, jo otrs miris zīdaiņa vecumā - wtf??
2) grāmatas sākumā elfijs tiek attēlots kā sērojošs romantiķis ar tādām vērtībām kā mīlestība, ģimene, u.t.t. grāmatas vidū galvenais varonis pēkšņi sāk pārgulēt ar visām savām studentēm, kas ir pilnīgā pretstatā ar viņa raksturu, kāds tas aprakstīts grāmatas sākumā. zūd ticība koptēlam, rodas iespaids, ka grāmatas vidū pēkšņi kāds cits raksta autora vietā, jo viņam noriebies čīkstošais, maigais elfijs.
3) grāmatas dialogi buksē - jau grāmatas vidū rodas sajūta, ka autors grib šajos dialogos risināt kaut ko svarīgu, galvenā varoņa traģiskā zaudējumā nomocīto dvēseli pamācošu, taču sanāk, ka mākslīgi tiek izraisīti kaut kādi strīdi, kur to nav. piemēram: elfijs ierauga džekijas apkopējfirmas reklāmlapiņu skolā uz galda, momentā nesas pie viņas un džekija sāk apvainot viņu, ka viņam esot kauns, ka viņa ir apkopēja un kārtējo reizi stāsta, cik viņai grūti nopelnīt naudu, lai gan nav skaidrs pat elfija gājiena mērķis. stulbi.
4) drausmīgi daudz klišejisku un paredzamu notikumu - elfija tēvs krāpj viņa māti ar skaisto kalponi līnu (skaidrs jau pašās pirmajās lapās, elfijs, izrādās, ir arī stulbs); džekija "personiskās problēmas" izrādās meita, kuru viņa piedzemdējusi septiņpadsmit gadu vecumā; līna pamet elfija tēvu; elfija māte atrod seksīgu dārznieku; elfijs pēc visiem saviem sakariem izdomā, ka viņam vajag džekiju.

kopumā - domāta kā lasāma grāmata, valoda pat nav sūdīga un aizrauj, bet beigu beigās sanākusi vien vāja lubene.

jālasa kaut kas labāks.