ar mazumiņu
Aug. 27th, 2008 | 09:27 pm
tas viss ir baigi inčīgi. ir tā, ka savā ziņā (pat ļoti lielā ziņā) man nekā nav un viss ir pilnīgā dirsā. savukārt pavisam citā ziņā ir drausmīgi forši. nu tas ir tā, ka es esmu visu, visu atmetusi nost - tas ir no sērijas, ka nekā nav un viss ir pilnīgā dirsā. nav darba, nav mašīnas, nav naudas, nav pastāvīgas dzīvesvietas. pareizāk sakot, pēdējā ir, bet tur krājas putekļi, jo es veģetēju pie vecākiem, jo man nav naudas, par ko uztaisīt remontu. un staigāju es apkārt kā viena prasta blozga - kājas nav vaksētas mēnešiem ilgi un mugurā katru dienu tā pati piecgadīgā jaka, un bikses arī nemazgātas. un nekas jauns šovasar nav pirkts, jo kurpes, piemēram, veikalos vispār šogad ir pilnīgs vājprāts un oldskūls. es staigāju pagāšgad maksimā pirktās šļopkās par vienu latu. man viņās salst kājas, bet īsti citu ko vilkt kājās arī nav.
un tad ir tā otra puse. tā foršā. ka man dziļi vienalga. ka es varu izvelties no mājas savās septiņgadīgajās treniņbiksēs un nemazgātiem matiem. un braukt uz rīgu ar savām nevaksētajām kājām, savā vecajā nosmirdušajā jakā un nedēļu nemazgātajās biksēs. un mamma no rīta, mani ieraudzījusi, iebrēcas "un šitāda tu brauksi uz eksāmenu???". viņa man saka, ka tas nav labi, ka man vienalga. es taču vienmēr biju tā, kurai franču manikīrs priekšā un pakaļā un katru dienu mazgāti mati, un desmit pāri kurpju skapī. un tagad pēkšņi man vienalga. es izkrāmēju ārā pilnīgi visu savu skapi un aizvedu pilsētas mazturīgajiem. atstāju tikai savas septiņgadīgās trenuškas un mīļo jaku. un vēl desmit lietas, kas neizskatās nekā, bet kalpo man jau vairākus gadus. kur ir tas foršais? tajā, ka tas sniedz neiedomājamu brīvības sajūtu. tā, it kā es būtu nokratījusi simt kilogramu nost. to bērnības brīvības sajūtu, tādu, kāda pārņem, uz salūtu blenžot. ka nekā labāka nav. ka tas ir viss un vairāk nekā nevajag. vot, šito paturēt un nelaist vaļā, un tad man neko vairāk nevajag. ne naudu, ne grabažas, ne ļubestību, neko no tā visa lielā.
un tad ir tā otra puse. tā foršā. ka man dziļi vienalga. ka es varu izvelties no mājas savās septiņgadīgajās treniņbiksēs un nemazgātiem matiem. un braukt uz rīgu ar savām nevaksētajām kājām, savā vecajā nosmirdušajā jakā un nedēļu nemazgātajās biksēs. un mamma no rīta, mani ieraudzījusi, iebrēcas "un šitāda tu brauksi uz eksāmenu???". viņa man saka, ka tas nav labi, ka man vienalga. es taču vienmēr biju tā, kurai franču manikīrs priekšā un pakaļā un katru dienu mazgāti mati, un desmit pāri kurpju skapī. un tagad pēkšņi man vienalga. es izkrāmēju ārā pilnīgi visu savu skapi un aizvedu pilsētas mazturīgajiem. atstāju tikai savas septiņgadīgās trenuškas un mīļo jaku. un vēl desmit lietas, kas neizskatās nekā, bet kalpo man jau vairākus gadus. kur ir tas foršais? tajā, ka tas sniedz neiedomājamu brīvības sajūtu. tā, it kā es būtu nokratījusi simt kilogramu nost. to bērnības brīvības sajūtu, tādu, kāda pārņem, uz salūtu blenžot. ka nekā labāka nav. ka tas ir viss un vairāk nekā nevajag. vot, šito paturēt un nelaist vaļā, un tad man neko vairāk nevajag. ne naudu, ne grabažas, ne ļubestību, neko no tā visa lielā.