(no subject)
Aug. 16th, 2008 | 05:59 pm
sajūta, ka manī ir kaut kāda dziļa un svarīga doma, kuru es nespēju pateikt vārdos. kaut kāda milzīgi liela apjēga par lietām, par kurām apjēgas līdz šim nebija. pārstāt sevi salīdzināt ar citiem. un pilnīga nespēja būt pašai.
šķiet, ka vakar es beidzot sapratu, ka jāatvadās no tās meitenes, kāda es biju pirms pāris gadiem, un jādzīvo tālāk. ka ir jālaiž viņa vaļā. tas ir kā visās grūtās izvēlēs - pienāk brīdis, kad vienkārši ir jāpastāv un jāparaud, pirms tiek izdarīta izvēle. jāparaud par to, kas ir bijis. es vakar raudāju par sevi, par to salīdzinoši nelielo periodu manā dzīvē, kad es biju droša un skaista, un jautra, un mežonīgi pārliecināta par sevi. man ir skumji, bet es laižu to meiteni vaļā, jo nevar divus gadus sērot par cilvēku un mēģināt viņu atdzīvināt, ja tas dabīgi ņēmis nelabu galu. man jāmeklē sevi tagad. un pietiek mēģināt dzīvot to dzīvi, kādu es dzīvoju toreiz, jo tas ir tāpat kā mēģināt iebāzt kantainu klucīti robā, kur der tikai apaļais.
manī ir liela apņemšanās sevi izārstēt. jānodarbina sevi fiziski un garīgi ar lietām, ko man patīk darīt. tātad es apņemos - no septembra atsākt mācīties spāņu valodu; regulāri sportot, t.i., divreiz nedēļā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kas līdz šim ir izrādījies daudz spēcīgāks līdzeklis par zālēm manā ārstēšanā. es esmu pārliecināta, ka uztrenējot savu fiziski novārgušo ķermeni, arī mana veģetatīvā nervu sistēma pamazām atkopsies.
vēl viena lieta - kā es varēju to nepamanīt? viņam bija visi tie paši simptomi kas man, viņš izturējās tieši tāpat, kā izturos es - kā, kā, kā es varēju to nepamanīt??
šķiet, ka vakar es beidzot sapratu, ka jāatvadās no tās meitenes, kāda es biju pirms pāris gadiem, un jādzīvo tālāk. ka ir jālaiž viņa vaļā. tas ir kā visās grūtās izvēlēs - pienāk brīdis, kad vienkārši ir jāpastāv un jāparaud, pirms tiek izdarīta izvēle. jāparaud par to, kas ir bijis. es vakar raudāju par sevi, par to salīdzinoši nelielo periodu manā dzīvē, kad es biju droša un skaista, un jautra, un mežonīgi pārliecināta par sevi. man ir skumji, bet es laižu to meiteni vaļā, jo nevar divus gadus sērot par cilvēku un mēģināt viņu atdzīvināt, ja tas dabīgi ņēmis nelabu galu. man jāmeklē sevi tagad. un pietiek mēģināt dzīvot to dzīvi, kādu es dzīvoju toreiz, jo tas ir tāpat kā mēģināt iebāzt kantainu klucīti robā, kur der tikai apaļais.
manī ir liela apņemšanās sevi izārstēt. jānodarbina sevi fiziski un garīgi ar lietām, ko man patīk darīt. tātad es apņemos - no septembra atsākt mācīties spāņu valodu; regulāri sportot, t.i., divreiz nedēļā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kas līdz šim ir izrādījies daudz spēcīgāks līdzeklis par zālēm manā ārstēšanā. es esmu pārliecināta, ka uztrenējot savu fiziski novārgušo ķermeni, arī mana veģetatīvā nervu sistēma pamazām atkopsies.
vēl viena lieta - kā es varēju to nepamanīt? viņam bija visi tie paši simptomi kas man, viņš izturējās tieši tāpat, kā izturos es - kā, kā, kā es varēju to nepamanīt??