tā vienkārši
Jun. 19th, 2008 | 05:08 pm
es domāju, ka ir dažādi cilvēki. vieni ir tādi kā es un, kad kaut kas nepatīk, meklē vainu sevī, nevis citos. tas ir mežonīgi grūti (es jau nu to zinu, bet pa plecu sev nepliķēšu, jo tas, ka tevī pašā ir baigā miskaste, nebūt nav tas ar ko jālepojas). un apziņa, ka nevari vainot nevienu citu izņemot sevi pašu savās nebūšanās, nebūt nepadara to vieglāku. sevī urķēties ir smagi, vieglāk urķēties ir citos.
un tagad pievērsīsimies otriem. otri savukārt ir tādi, kas mūžīgi vaino citus. redz, viņi jūtas slikti, jo kāds viņiem kaut ko nodarījis. un viņi, lūk, jūtas tiesīgi dusmoties uz citiem - uz priekšnieku, uz mammu, uz vīru, uz sievu, uz bērniem, uz pastniekiem un uz valdību, galu galā. un tad nu viņi var izgāzt savas dusmas, kas patiesībā sakņojas viņos pašos, viņu pašu nespējā paskatīties uz sevi spogulī un atzīt - re kur ir tas vienīgais cilvēks, kas pie visa ir vainīgs un uz ko būtu jādusmojas. pat ne jādusmojas - jāskatās acīs un jātiek galā, jo dusmas jau rodas no bailēm un vainas izjūtas, kas savukārt ir dziļi personīga būšana un patiesībā gandrīz simtprocentīgi nāk no bērnības.
un tie otrie ir arī tie, kas piegrūž visus ziņu portālus ar saviem komentāriem. ir jau arī par ko cepties, vai ne? loskutovs, kastēns, lembergs un šķēle, galu galā. a tauta, redz, uzvelkas. tā vietā, lai palasītu kādu grāmatu un atzītu paši sev, ka viņos pašos nav kārtības, mīļie cilvēki labāk grūž savu pretīgo burbuli citiem. jo šīs ziņas spoguļojas pašos cilvēkos - viņu zemapziņa nemāk slēpties un viņa arī ir gudrāka nekā apziņa. jo, kad cilvēki cepas un dusmojas uz kādu vai kaut ko, tas patiesībā notiek aiz tā iemesla, ka viņos ir līdzīga sāpe, par kuru viņiem pašiem, iespējams, nav pat ne mazākās nojausmas.
es savukārt šodien jūtos labi (papliķēju sevi pa plecu, jo ar to es lepojos) un, paldies dievam, manī nav ne mazākās vēlēšanās izteikt savu nostāju politiskos jautājumos.
un tagad pievērsīsimies otriem. otri savukārt ir tādi, kas mūžīgi vaino citus. redz, viņi jūtas slikti, jo kāds viņiem kaut ko nodarījis. un viņi, lūk, jūtas tiesīgi dusmoties uz citiem - uz priekšnieku, uz mammu, uz vīru, uz sievu, uz bērniem, uz pastniekiem un uz valdību, galu galā. un tad nu viņi var izgāzt savas dusmas, kas patiesībā sakņojas viņos pašos, viņu pašu nespējā paskatīties uz sevi spogulī un atzīt - re kur ir tas vienīgais cilvēks, kas pie visa ir vainīgs un uz ko būtu jādusmojas. pat ne jādusmojas - jāskatās acīs un jātiek galā, jo dusmas jau rodas no bailēm un vainas izjūtas, kas savukārt ir dziļi personīga būšana un patiesībā gandrīz simtprocentīgi nāk no bērnības.
un tie otrie ir arī tie, kas piegrūž visus ziņu portālus ar saviem komentāriem. ir jau arī par ko cepties, vai ne? loskutovs, kastēns, lembergs un šķēle, galu galā. a tauta, redz, uzvelkas. tā vietā, lai palasītu kādu grāmatu un atzītu paši sev, ka viņos pašos nav kārtības, mīļie cilvēki labāk grūž savu pretīgo burbuli citiem. jo šīs ziņas spoguļojas pašos cilvēkos - viņu zemapziņa nemāk slēpties un viņa arī ir gudrāka nekā apziņa. jo, kad cilvēki cepas un dusmojas uz kādu vai kaut ko, tas patiesībā notiek aiz tā iemesla, ka viņos ir līdzīga sāpe, par kuru viņiem pašiem, iespējams, nav pat ne mazākās nojausmas.
es savukārt šodien jūtos labi (papliķēju sevi pa plecu, jo ar to es lepojos) un, paldies dievam, manī nav ne mazākās vēlēšanās izteikt savu nostāju politiskos jautājumos.