pašnāve
Jun. 18th, 2008 | 02:30 pm
es domāju par to, ko psihoterapeiti iesāk ar tādiem pacientiem, kuri vēlas izdarīt pašnāvību. es nerunāju par tiem, kuriem ir vājprātīgas fiziskas vai garīgas ciešanas, vai šizofrēnija, vai vēl nezin kas, kad pašnāvība ir vairāk izmisuma solis, cenšanās aizbēgt. tad vismaz normāls cilvēks spētu saprast, kāpēc.
bet es runāju par cilvēkiem, ar kuriem viss "it kā" ir kārtībā. viņi vienkārši nejūtas labi savā dzīvē. dzīvojot. nu, tas ir kā, kad citiem nepatīk mazgāt traukus vai mācīties, vai kad mamma lasa morāli. kad vienkārši nepatīk. un lai kā censtos, šo procesu iemīlēt neizdodas. tātad ir tādi cilvēki, kuriem tā vietā, lai nepatiktu mazgāt traukus, vienkārši nepatīk dzīvot. dzīvošanas process kā tāds. un ko tad? patiesībā tas varētu būt kaut kas līdzīgs eitanāzijai - tikai šajā gadījumā cerību uz izveseļošanos nav cilvēka garīgajam ķermenim. protams, tas ir pret ārsta ētiku, jo garīgais ķermenis jau nekad netiek uzskatīts par kaut ko tikpat svarīgu kā fiziskais. tas ir pret visām morāles normām un hipokrāta zvērestiem, jo fiziski šis cilvēks ir pilnīgi vesels. tas nekas, ka garīgi viņš ir tikpat kā vraks. bet viņu nevar ielikt kastītē ar uzrakstu "šizofrēnija" vai "depresija" vai "tāda un tāda neiroze", kas kvalificētos kā nopietna saslimšana. vai tad ārstam nevajadzētu vienkārši ņemt un atbalstīt cilvēku šajā lēmumā?
bet es runāju par cilvēkiem, ar kuriem viss "it kā" ir kārtībā. viņi vienkārši nejūtas labi savā dzīvē. dzīvojot. nu, tas ir kā, kad citiem nepatīk mazgāt traukus vai mācīties, vai kad mamma lasa morāli. kad vienkārši nepatīk. un lai kā censtos, šo procesu iemīlēt neizdodas. tātad ir tādi cilvēki, kuriem tā vietā, lai nepatiktu mazgāt traukus, vienkārši nepatīk dzīvot. dzīvošanas process kā tāds. un ko tad? patiesībā tas varētu būt kaut kas līdzīgs eitanāzijai - tikai šajā gadījumā cerību uz izveseļošanos nav cilvēka garīgajam ķermenim. protams, tas ir pret ārsta ētiku, jo garīgais ķermenis jau nekad netiek uzskatīts par kaut ko tikpat svarīgu kā fiziskais. tas ir pret visām morāles normām un hipokrāta zvērestiem, jo fiziski šis cilvēks ir pilnīgi vesels. tas nekas, ka garīgi viņš ir tikpat kā vraks. bet viņu nevar ielikt kastītē ar uzrakstu "šizofrēnija" vai "depresija" vai "tāda un tāda neiroze", kas kvalificētos kā nopietna saslimšana. vai tad ārstam nevajadzētu vienkārši ņemt un atbalstīt cilvēku šajā lēmumā?